29. februārī Durbes pilī tika noorganizēta konference «Kultūras mantojuma identifikācijas un pētniecības problēmas: Tukuma pilsētas piemērs». Tā bija veltīta Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas grāmatas «Tukums. Vecpilsēta. Ielas, nami un iedzīvotāji» atvēršanai.

Konferencē uzstājās vairāki Latvijas kultūras, vēstures un pieminekļu aizsardzības grandi, paverot skatu uz mūsu pilsētu citu pilsētu kontekstā, uzsverot labo un norādot uz problēmām, kā arī ieskicējot kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības vīzijas. Šodien iesākam vairāku rakstu sēriju par konferencē nolasītajiem referātiem.

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks, arheologs Jānis Asaris šai konferencē stāstīja par izrakumiem un atradumiem Tukuma pilskalnā:

– Divas sezonas (1999. un 2000. gada vasara. – Aut.) man pašam ir nācies divas trīs nedēļas pavadīt Tukumā. Izrakumos piedalījās daudzi Tukuma skolēni; viens no viņiem šobrīd ir mūsu konferences pieteicējs – Tukuma muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Juris Kibermanis. Tātad – šie izrakumi ir veicinājuši tukumnieku interesi par vēsturi.

Reta parādība Kurzemes kontekstā

– Tukuma pilskalns, kas dažkārt dēvēts arī par Vilkājas vai Veļķu pilskalnu, zināmā mērā ir ļoti reta parādība Ziemeļkurzemes pilskalnu kontekstā – savu nocietinājumu izveides dēļ. Pilskalns atrodas Tukuma pilsētas rietumu daļā pie tagadējās Pilskalna ielas, izvietots savrupā 13 līdz 15 metru augstā paugurā, kura relatīvais augstums virs jūras līmeņa ir 63 metri. Kas ir savdabīgi? Pilskalna 40×60 metru lielais plakums visā apkārtnē apjozts ar divus līdz trīs metrus augstu valni, un arī pakājē vērojama lokveida nocietinājumu sistēma ar grāvi un valni. Jau pirmais Kurzemes pilskalnu pētnieks Augusts Bīlenšteins 19. gadsimta 60. gadu beigās, apmeklējot Tukuma pilskalnu, norādījis, ka veikto zemes darbu apjomu ziņā šis pilskalns ir viens no nopietnāk nocietinātajiem pilskalniem Kurzemē.

Plašākas informācijas par pilskalna tuvumā vai pašā pilskalnā esošajiem atradumiem pēc Otrā pasaules kara mums nav, lai gan senatnes pētnieki to diezgan bieži apmeklējuši un aprakstījuši. Vienīgais izņēmums ir 1960. gadā arheologa Vladislava Urtāna sniegtā informācija, ka netālu no pilskalna, Pilskalna ielā, 1957. gadā vietējais iedzīvotājs Fredis Kārkliņš atradis vienu bronzas aproci ar zvērgalvu galiem. Un tas bija viens no iemesliem uzskatīt, ka pilskalnam varētu būt piekļāvusies apmetnes teritorija.

Atrasti analogi latgaļu, igauņu un krievu rotām

– Pēc Tukuma muzeja iniciatīvas 1999. un 2000. gadā tika veikti pārbaudes izrakumi gan pilskalnā, gan apmetnes teritorijā. Lai precizētu objektu hronoloģiju un – apmetnes gadījumā – arī tās teritoriju.

Pilskalna centrālajā daļā tika izpētīta 48 m² liela platība. Pārsvarā konstatēts, ka kultūrslānis ir līdz 60 cm biezs, bet jau pirmajā izpētes gadā – 1999. – izdevās konstatēt arī vienu iedziļinātas celtnes vietu, kur kultūrslānis sniedzās līdz 1,7 m atzīmei.

Bija arī bagātas (ja salīdzinām ar nelielo platību) vietas ar atradumiem. 1999. gada izrakumu sezonā atrastie priekšmeti ir viens no piemēriem multikulturālismam, kas Tukuma pilskalna gadījumā izpaužas vienkārši ekselenti.

Viens no atradumiem bija alvota bronzas zvaigžņu sakta, kas Kurzemē un arī zemgaļu teritorijās ir diezgan reti pārstāvēta. Bet tās ir otras populārākās latgaļu rotu klāstā! Ārpus Latvijas tās ir sastopamas senkrievu radimiču cilšu apdzīvotajās teritorijās.

Bronzas rotadatas galva – pietiekami rets atradums Latvijas teritorijā, lielākoties tādas zināmas igauņu apdzīvotajās zemēs, Sāmsalā (tās izrakumu autore datēja ar 13. gadsimtu). Atrastas arī Salaspilī, kuras mūsu pazīstamākais depozītu pētnieks V. Urtāns datēja ar 12. gadsimtu.

Vēl viens no tipiskākajiem atradumiem – bronzas pakavsakta ar zvērgalvu galiem. Tuvākās analoģijas izdevās atrast no Tērvetes pilskalna, pārsvarā raksturīgas un zināmas tieši zemgaļu apdzīvotajās zemēs, lai gan atsevišķi eksemplāri, kas datējami ar 13. gadsimta beigām un 14. gadsimta sākumu, atrasti arī Ziemeļkurzemē.

Viens no, manuprāt, interesantākajiem atradumiem bija krustveida ažūrā sakta. Man izdevās atrast vienu analogu no Daugmales pilskalna, kur tā tiek datēta ar 12. gadsimtu. Varbūt tas ir piekariņš; ja kāds kolēģis varētu norādīt uz tuvākām analoģijām, es būtu ļoti pateicīgs.

Varētu pieminēt arī alvotu bronzas spirāli, kurai līdzīga 20. gadsimta 30. gados atrasta pusotra kilometra attālumā no Tukuma ceļu būves darbos; cilindrisku atslēgu.

Tukuma pilskalna senlietu klāsts skaita ziņā nav pārāk liels, bet atradumi ir visnotaļ interesanti. Un tieši tādēļ apdomājams ir jautājums par seno tukumnieku etnisko piederību.

Protams, runājot par Tukuma senvietām, nedrīkstētu aizmirst jauno Tukuma tirgus laukumu, kur 30. gadu sākumā, ja nemaldos, tika veikta arheoloģiskā izpēte un kur konstatēti astoņi 11. gadsimta beigu un 12. gadsimta apbedījumi. Tajos, spriežot pēc līdzi dotajām senlietām, ir diezgan spēcīga Baltijas somu jeb lībiešu ietekme un atsevišķās senlietu formās – gan zemgaļu, gan kuršu ietekme. Savukārt akadēmiķis, arheologs Ēvalds Mugurēvičs uzskata, ka apbedījumi saistāmi ar vendiem, jo to inventārs ir pietiekami atšķirīgs no kuršu un kuronizēto lībiešu atradumiem. Diezgan liela ir līdzība ar vendu atradumiem, kas konstatēti pētītajās senvietās Ventas lejtecē. Tā varētu būt liecība, ka cauri Tukumam notikusi iedzīvotāju migrācija no Ventas lejteces; no rakstītajiem vēstures avotiem zināms, vendi savā laikā mitinājušies Rīgā, tā sauktajā Senajā kalnā, un pēc tam devušies tālāk uz Cēsīm.

Kādā valodā runāja tukumnieki

– Tādi pilskalni kā Tukumā ar apļveida nocietinājumu sistēmu savrupā paugurā ir salīdzinoši liels retums, hronoloģiskās atšķirības arī ir. Milzkalna pilskalns attiecas uz daudz agrāku laika posmu. Viens no analogākajiem pilskalniem pēc izveidojuma varētu būt Lagzdines pilskalns Ventas lejtecē, kur konstatēta 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras apdzīvotība un arī vēlā dzelzs laikmeta apdzīvotība. Citos pētītajos tuvākajos pilskalnos – Talsos, Matkulē, Sabilē -aptuveni 11. un 12. gadsimtu mijā, spriežot pēc senlietu rakstura, mainās iedzīvotāju sastāvs un sāk dominēt kuršiem raksturīgie atradumi. Bet Tukuma pilskalnā tieši kuršiem raksturīgu senlietu atradumu nav. Un es nevaru pilnīgi droši pateikt, kādā valodā tie tukumnieki 13. gadsimtā runāja. Jo – kā jebkuram nopietnam, pietiekami lielam politiskam un ekonomiskam centram – šeit ir konstatējamas multikulturālās tradīcijas un vairāku etnosu iespējama līdzdalība šī objekta izveidē un apdzīvošanā. Par šo multikulturālismu liecina arī jaunākais atradums šai pilskalnā – 19. gadsimta vidus Turcijas 40 drahmu monēta. Tā ka – Tukumu vienmēr aktīvi apmeklējuši tūristi un citi interesenti.