Trešdien, 21. augustā pulksten 13.00 no Ventspils ostas Valsts robežsardzes krasta apsardzes kuģis Rānda dosies jūrā, lai aptuveni 15 kilometrus no krasta dabā atlaistu Rīgas zoodārzā izaugušo pelēko roni Villiju.

Daudzu zoodārza iemītnieku dzīvesstāsti ir aizkustinošas noveles, ja ne romāna vērti. Dažs stāsts beidzas ar vārdiem: „Un tā viņš zoodārza aplokā dzīvoja ilgi un laimīgi”, bet visskaistāko stāstu nobeigums vēsta: „Viņš pēdējo reizi lielām, valgām acīm atskatījās uz savām kopējām un ienira jūras dzelmē”.

Pelēkais ronēns, kuru vēlāk nosauca par Villiju, ir dzimis uz kādas no Igaunijas saliņām un nejaukā, vētrainā dienā viļņi viņu ieskaloja jūrā un izmeta akmeņainajā krastā netālu no Tallinas. Baltpūkainais mazulis, ilgi nesekmīgi saucis māti, beidzot izlēma doties to meklēt. Asās akmeņu šķautnes savainoja pleznu un sāka plūst asinis, bet mazais ceļotājs neapstājās, līdz atdūrās pret augstu žogu. Tur arī viņu atrada līdzjūtīgi ļaudis un ienesa siltumā. Ko darīt? Tallinas zoodārzs atzina, ka ronēnu izbarot nespēs, bet palīgā saucienu sadzirdēja kādā Vācijas zoodārzā un nosūtīja ronēna glābējiem Rīgas zoodārza adresi. Sak’, desmitiem pelēko roņu izaudzinājuši un vienu (roni Puiku) pat apmācījuši neredzēti krāšņiem priekšnesumiem. Ja roni pat gleznot un basketbolu spēlēt iemācījuši, gan jau nelaimē neatstās.

Tā nu 2. aprīlī, nedēļu pie saviem glābējiem pavadījis  un izbaudījis visus roņu mākslīgās barošanas ar zondi nejaukumus, Villijs pamatīgas apvidus mašīnas bagāžas nodalījumā atceļoja uz Rīgu, lai nonāktu pieredzējušo roņu dresētāju Ivonnas un Kristīnes apgādībā. Sākumā roņubērns bija varen aušīgs un zivis tam mutē nācās bāzt ar varu, bet drīz, sajutis dzīvessparu tas jau pats aizgūtnēm kampa gardo maltīti un līdz augusta vidum no nieka 15 kilogramiem pieauga līdz ronēnam cienījamam 40 kilogramu svaram. Tā kā zoodārzu mērķis nav savvaļā dzīvot spējīgu dzīvnieku spundēšana krātiņos, tika lemts Villijam dot iespēju dzīvot savā dabiskajā vidē – Baltijas jūrā.