Ja marta sākumā virs laukiem jau skanēja cīruļu dziesmas un atgriezās pirmie gājputni, tad šobrīd, kad atmodusies ziema, putnus īsti ne vairs redz, ne dzird. Kas notiek ar gājputniem? Vai taisnība, ka tie lidojot atpakaļ uz dienvidiem? To vaicājām Ķemeru Nacionālā parka speciālistam, ornitologam Jānim Ķuzem. Viņš pastāstīja, ka putnu migrācijas stratēģija lēni mainās, proti, tie aizlido arvien vēlāk un atlido arvien ātrāk; var gadīties, ka daži, kas tagad ir gājputni, paliks par ziemotājiem. Un tad nu putni priecājas par katru, kurš sniegotā pavasarī pabēris kādu graudu sauju.

Migrācijas stratēģija mainās

Jānis Ķuze:

– Ja skatāmies vēsturiski, tad Latvijā šāds marts ir normāls; tādam tam vajadzētu būt. Tas, kas cilvēkus uztrauc, ir šāds sniegs un aukstums uz nenormālās ziemas fona, kad viss, ko redzējām, bija tikai ļoti, ļoti ilgs rudens. Šādā situācijā var vērot, ka pamazām mainās putnu migrācijas stratēģija. Tas ir lēns process, taču tas, ka šāda tendence vērojama, ir nenoliedzami. Par to liecina vairākas lietas.

Pirmkārt, tas, ka katru rudeni tiek pārsniegti putnu aizlidošanas laika rekordi; respektīvi, ir sugas, kas aizlido arvien vēlāk. Un katru pavasari tiek pārsniegti atlidošanas rekordi vairākām sugām, kas atkal parādās arvien ātrāk un ātrāk. Tas iet kopā ar šīm "mīkstajām" ziemām.

Vēl var piebilst, ka visu šo lielo migrantu kontingentu var sadalīt divās grupās – tālajos un tuvajos migrantos. Tālajiem migrantiem šādas nobīdes no normas vērojamas stipri retāk, jo viņiem viss migrācijas grafiks ir pakārtots vienam lielam pulkstenim (lidošana uz Āfriku un atpakaļ tomēr prasa zināmu laiku); tie paši stārķi augusta beigās, septembrī no Latvijas pazūd, bet pēc tam parādās pavasarī, vairāk vai mazāk regulāri vienā datumā. Kaut gan arī šeit iespējamas nobīdes no kopējās ainas – ir putni, kas aizlido mazliet vēlāk un arī atgriežas vēlāk. Taču tie ir izņēmumi.

Bet, runājot par tuvajiem migrantiem, viņu migrācijas stratēģija ir tāda, ka viņi cenšas palikt pēc iespējas tuvāk ligzdošanas vietām. Ja laika apstākļi atļauj, cenšas palikt šeit pa ziemu. Kā tādas sugas varētu minēt to pašu ķīvīti, dzelteno tārtiņu, lauku cīruli, mājas strazdu, kas ziemo tepat, Eiropā. Pēdējos gados viņi pie mums novēroti arī ziemas laikā.

Ja šī tendence turpināsies, respektīvi – ziemas paliks arvien maigākas (katru gadu dzirdam meteorologu ziņojumus, ka temperatūras rekordi tiek pārsniegti), tad mainīsies arī putnu migrācijas paradumi. Ar laiku sagaidāms, ka tuvie migranti pie mums varētu kļūt par parastiem ziemotājiem.

Galvenais – atrast kādu no sniega brīvu ieplaku

J. Ķuze:

– Visu kopējo ainu duļķo tas, ka laika apstākļi kļūst ļoti nepastāvīgi un grūti prognozējami; kā tagad, kad ziema bijusi tikpat kā bez sniega, bet piepeši marta beigās uznāk ilgstošs sniega periods. Tāpēc var būt situācijas, ka putni, kas šeit palikuši ziemot, pēkšņi ir spiesti migrēt tālāk uz dienvidiem.

Ļoti līdzīgu ainu mēs novērojām 2000. gadā, kad vēl 9. decembrī Ķemeru tīrelī nakšņot nolaidās apmēram 1 000 zosis. Normāli zosīm šādā laikā vajadzēja sen būt prom. Atceros, ka togad decembra vidū uznāca sniegs un zosis pazuda – aizlidoja tālāk uz dienvidiem, bet, ļoti iespējams, ka zosis pieturētos visu ziemu, ja laiks būtu bijis siltāks.

Protams, šāds pieņēmums ir maza spekulācija, taču tam ir zināms pamats. Ja lauki ir pliki, zosis lido uz laukiem baroties – pārtiek no kaut kādiem ziemājiem, asniem vai arī kādās rugainēs lasa nobirušos graudus un pēc tam iet tīrelī nakšņot; tikai aukstums tās padzina no tīreļa.

– Labi, ja var aizlidot, bet, ko tad, ja katru dienu snieg?

– Vēl pagājušonedēļ Slampes pagasta Dundurlaukos paskatījos, kas notiek dziļos sniegos, un atklāju, ka par spīti sniegiem pļavās ir ieplakas, kur tas izkusis un šajos slapjumos putni burtiski ņudzēja. Tur bija baltās cielavas, sila cīruļi, un pat lielās zīlītes lidoja ārā no meža baroties, kas bija ļoti pārsteidzoši, jo šādu ainu bieži negadās redzēt.

Bet, runājot par lidošanu atpakaļ uz dienvidiem, situāciju sarežģī tas, ka sniegs faktiski ir visā Eiropā. Putniem īsti nav, kur dēties. Tas nozīmē, ka viņiem jāizmanto katra mazākā iespēja tikt pie barības, meklēt kādus plikus zemes pleķus un šo periodu kaut kā pārdzīvot.

– Vai putniem var un vajag palīdzēt?

– Tas ir katra cilvēka personīgās pārliecības jautājums. Tas, ka viens cilvēks, pakaisot graudus kādā ceļmalā, pasauli neizglābs, ir skaidrs. Bet, ja tas jums ļauj justies labāk, tad – kāpēc ne? Neapšaubāmi, putni to novērtēs.