Laiks tāds savāds – gan saule paspīd, gan slapjš sniegs grib putrā ceļus pārvērst. Un šajā jocīgajā laikā satiku vēl jocīgāku krupi. Nez no kurienes bija izrāpies, taču tikāmies ikurāt meža malā, kur viņš ar piemiegtām ačelēm un pavērtu muti iekārtojās uz sūnu pauguriņa. Pamanījis mani – cilvēku -, viņš uzsāka sarunu, it kā tieši to būtu sagatavojies darīt.

– Lielais cilvēk, – krupis glaimīgi iesāka. – Tu esi tuvāk debesīm nekā es, sirmais krupis, tāpēc varbūt zini, kāpēc vairs nekrīt burvīgās, baltās salvetītes? Redzi, vienu pēcpusdienu biju izlīdis saulītē sildīties, un, padomā – gluži kā sapnī no debesīm sāka laisties burrrvīgas baltas salvetītes! Aukstas gan, tiesa, taču es paguvu izpētīt to rakstus – tik burrrvīgus rakstus mūžā nebiju redzējis. Salvetītes krita un krita uz manis, līdz laikam no laimes noģību. Jāsaka, – tas bija burvīgākais mans pavasara piedzīvojums!

– Hm, cienītais krupi, – es norūcu. – Jūs būsiet redzējis sniegu. Parasti krupji to neredz, jo guļ ziemas miegā.

– Jūs esat pārliecināts? – krupis bažīgi ievaicājās. – Es tiešām neko par tādu ziemas miegu nezinu. Mēs, krupji, kad iestājas aukstāks laiks, vienkārši atrodam nomaļāku vietiņu, pievelkam ķepiņas, aizveram acis un – pa mazām durtiņām iespraucamies atpakaļ vasarā. Tur ir vienkārši burrrvīgi. Es guļu saulītē, noķeru pa kādai mušai, izpeldos…

– Bet vai kādu citu krupi arī satiekat?

– Kā nu ne, satiekamies, aprunājamies. Šovasar – nu, tovasar, kas aiz mazajām durtiņām, – brālēnam kāzas nosvinējām, i pats jaunu draudzeni atradu.

– Un kur tad šī draudzene ir tagad? – piesardzīgi ievaicājos.

– Atstāju uz mirkli pie dīķa rotaļājamies. Ziniet, šovasar – tovasar – pie dīķa uzradās jauks melns runčuks, kas piedāvājās slīdkalniņu patēlot. Nu tad visi apkārtnes krupji, krupes un krupēni devās turp kā uz gadatirgu. Bet es – es nolēmu paskatīties, kas aiz durtiņām notiek.

– Kur tad tās durtiņas atrodas?

– Nomaļā vietā, – attrauca krupis un atgriezās pie sava jautājuma. – Vai jūs nevarētu nokārtot tā, ka baltās salvetītes kristu vēlreiz?

– Mm, lai gan esmu lielāks par jums, tomēr laika apstākļiem pavēlēt nevaru. Laikam baltās salvetītes varēsiet redzēt tikai nākamziem – ja biežāk pavērsiet jums zināmās durtiņas.

– Tas gan žēl, – noteica krupis. – Ne pirmo gadu cenšos. Nekad nevaru aiznest draudzenei…