Pie lasītājiem nonākusi grāmata «Latvijas veterinārārsti politisko represiju dzirnās (1905-1975)». Tās autors – Dr. med. vet., Dr. hist. h. c. Gunārs Preinbergs, kas šo grāmatu velta čekā nomocītā tēva Ādolfa Pētera Preinberga un mātes Valentīnas Preinbergas piemiņai. "Šīs grāmatas apcerējumi ir pašu represēto vai viņu piederīgo atmiņu lauskas, dokumentu fragmenti, masu medijos publicētie dati, kā arī paša autora pārdzīvojumi un iegūti citos literāros avotos," ievadā raksta G. Preinbergs.

Grāmatas pirmajā daļā ievietoti apraksti par represētajiem latviešu veterinārārstiem, kas absolvējuši Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātes Veterināro institūtu, Tērbatas Veterināro skolu un institūtu.
Kā pirmais šajā sarakstā minēts Roberts Baķis, kurš no 1922. līdz 1937. gadam vadījis Valsts Jaunpils vaislas lopu audzētavu, bija Jaunpils lopkopības skolas pārzinis, Jaunpils mazpulku dibinātājs un vadītājs, Latvijas Dzīvnieku aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, 11. Tukuma aizsargu pulka veterinārārsts.

Otrā daļa veltīta padomju varas represētajiem Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes absolventiem.
Te varam izlasīt arī par Eduardu Ātrenu, kurš strādājis arī mūsu rajonā, bijušajā kolhozā «Zelmenis», Kandavas Mākslīgās apsēklošanas stacijā un Tukuma Mākslīgās apsēklošanas stacijā, bet 1982. gadā emigrēja uz Kanādu. E. Ātrens, Kanādā dzīvodams, par savām darba gaitām Tukuma pusē un citur sarakstījis arī atmiņu grāmatu, kuru pašlaik, ja vien Latvijā izdotu, varētu lasīt kā bestselleru (Šis darbs 2006. gadā publicēts laikrakstā «Neatkarīgās Tukuma Ziņas».)

Trešā daļa stāsta par veterinārārstiem, kuri beiguši Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterināro fakultāti un kurus represējusi padomju vara.
Tajā rodami tādu rajonā pazīstamu veterinārārstu vārdi kā Asja Brīvkalne (Auzere), Irma Mandrika (Baumane), Aija Meiruška (Jansone), Aleksandrs Zīmels, Dailis Verners Štelbaums, kurš strādājis Tukuma veterinārajā laboratorijā par veterinārārstu-ķīmiķi, radiologu un bakteriologu, vadījis Tukuma mākslīgās apsēklošanas stacija darbu.
Daili Verneru Štelbaumu Tukuma literātu apvienībā pazina arī kā savējo – dzejnieku; viņš darbojās arī kultūras nama dramatiskajā ansamblī. Trešās Atmodas laikā D. V. Štelbaums ar ģimeni pārcēlās uz tēva mājām Ventspils rajona «Garvasaros», bet 1997. gada 1. aprīlī guldīts Užavas pagasta Silmalas kapos.

Arī nacistiskā Vācija represēja veterinārārstus Latvijā; par to stāsta grāmatas ceturtā daļa, bet piektā daļa – par deviņiem holokaustā cietušajiem veterinārārstiem.

Padzīšana no mājvietām; pārtikas kartiņu neizsniegšana ģimenēm, kurās ir bērni; liegumi izglītības un karjeras jomā; slepena uzraudzīšana; pratināšana čekā vai partijas birojos bija ikdienišķa, ne katra acij saredzama varmācība un terors. Sesto grāmatas daļu Gunārs Preinbergs velta šiem Latvijas veterinārārstiem un viņu ģimenes locekļiem. No rajonā pazīstamākajiem represētajiem veterinārārstiem šajā nodaļā minēts Aivars Dedziņš, Alfrēds Dūmiņš, Jānis Pīlaps un citi.
***
Domāju, ka šajā grāmatā daudzi atradīs pazīstamu veterinārijas speciālistu uzvārdus un izlasīs viņu cienījamos un sarežģītos dzīves stāstus. Iespējams, saskatīs arī paraugu tam, ka tomēr ir iespējams pārvarēt šķietami nepārvaramo, kā to paveicis pats grāmatas autors, kuram pēc Saldus Zooveterinārā tehnikuma beigšanas izglītības turpināšana tika liegta. Tomēr viņš nepadevās un pierādīja sevi kā vienu no darba spējīgākajiem un apdāvinātākajiem veterinārārstiem-zinātniekiem. Pašlaik, būdams pensijas gados, viņš savu darbu velta veterinārmedicīnas vēstures pētīšanai. Grāmata par represēto veterinārārstu dzīves stāstiem izdota ar Zemkopības ministrijas atbalstu.