Sestdienas pēcpusdienā uz Jaunmoku pili devās mednieki vai no visas Latvijas. Šeit bija paredzēti svētki medniekiem un visiem, kam patīk mežs un daba. Šī bija arī tā reize, kad mednieki uz kārtīgu izlustēšanos un atpūtas pasākumu aicināja līdz ģimenes.

Aktivitāšu bija visai daudz. Jau esam rakstījuši ar ļoti bagāto medību trofeju izstādi, kas ierīkota kolonnu zālē. Pēc tās apskates bija iespējams izmēģināt precizitāti cirvja un šķēpa mešanā, kā arī pamēģināt, kā ir šaut ar loku un arbaletu. Pasākuma laikā tie, kuri vēlējās, varēja vērsties arī pie māksliniekiem, lai uzzīmē viņu portretus.

Par Kurzemes šmoķi, kotletēm un pūdētu zaķi

Savukārt ventiņu stāstniece Reiteru Līga rosījās pie liela katla un recepšu galdiņa. Viņa ātri vien sameklēja palīgus, kas nomizo kartupeļus, burkānus un pārējo Kurzemes šmoķim nepieciešamo, un pasākuma gaitā tā dalībnieki varēja nobaudīt gardu viru – Kurzemes šmoķi. Līga arī organizēja recepšu pierakstīšanu, apsolot, ka tās tiks apkopotas un izdotas speciālā izdevumā. Medījumu gaļas kotlešu recepti Līgai izstāstīja Skrūzkalnu Baiba, bet savā modē to atstāstīja ventiņu stāstniece: "Recepte tikai priekš sievišķiem, bet var klausīties arī vīrišķi, lai zina, kas viņus sagaida. Kotlets no meža gaļ, ja tuvumā nav pazīstams mednieks.

Ja tev māja pārnāk vecais veprs pievilcies pills kā mārks, tad apskat, kād gaļ ir ledusskapē. Samaļ vien un otr, pieliek sīpoliņ, baltmaiz, soda, lai viņš bišķi uzpūšās, un tad viskādīgas garšvielas. Un tad neaimirst uzsāk mājā kašķ. Kad viņš to kašķ uzsācs, tu dabūs to erk. Ar šitād erk, tu varēs ontlīg samīcīt to kotlešgaļ. Kad to kotlešgaļ būs samīcijs, tad neaizmierst kašķ uzsākt otrrez, bet šoreiz tev vajag piešaut rok pie pļaukašans. Kad tu to būs izdarījs, ņem kotlets, iepļaukā, liec karstos taukos un cep. Un tad nu sauc sav vepr, lai nāk ēst. Un ka viņš būs lāb paeds, viņš būs dabojs mācīb, nekādās medībās brunčiem pakaļ neskriet, bet sēdēt mājās pie ontlīgs sievs."

Līgai tika stāstīti ne mazāk jestri mednieku padomi, piemēram, kā saglabāt zaķa delikatesi. To stāstīja laidzenieks Zvejnieku Uldis:

"Nošauj zaķus, atnes visus mājā un pakar aiz galvas istabaugšā. Zaķis ir ēdams tikai tad, kad galva notrūkst, rumpis nokrīt. Tas ir pūdēts zaķis. Tad viņam labi āda nāk nost, tad tik paņem un parauj. Un, ja tur vēl kāds gaļas gabals palicis, to ar brūkleņu zapti jāēd."

Skaistāki stāsti nākuši no meža…

Savukārt krodziņā, kur saplūst dziesma un alus, varēja noklausīties interesantus medniekstāstus, meža piedzīvojums – gan īstus, gan mazliet izdomātus.

Vairāki stāstītāji balvā saņēma grāmatu, tostarp arī Alnis Brēde no Allažiem. Viņa stāstīto pierakstījām arī mēs:

"Man gadījās sēdēt uz bukiem. Vairāki mednieki bijām. Nosprieda tā: kad iznāks buks ārā, tad šauj. Es apsēžos, gaidu. Dzirdu, ka mežā čab. Jūtu, ka buks nāk tuvāk un tuvāk. Laikam vējš bija labvēlīgs, un tā stirniņa man pienāca tuvāk nekā jūs, kundze, te stāvat. Tad nu gan man necēlās roka to stirnu nošaut…"

Teicamā netrūka arī jestrākajai stāstniecei Kurzemē – kuldīdzniecei Liesmai Lagzdiņai:

"Mežsargs jautāja, kam nav bail vienam pašam pa mež staigāt? Es saku – man. Viņš man iedod stādāmģelzi, mugurtaš ar stādiņiem. Es tā lēnām cierē pa izcirtum. Vienā brīdī es jūt, ka uz manīm skatās. Paceļ galv. Ko jūs domā? Kād pardesmit soļ no manīm stāv liels, smuks alnis un skatās uz manīm. Tad mēs brīdi tā viens uz otr apskatījās, pastāvēj, es nekustēj. Viņš lēni aizgāja. Bet tas bij tāds skats, ko es neaizmirsīš nekad dzīvē. Otrs gadījums, tad gan bija citāds. Pavasarī jau neviens mežlops agresivitāt neizrāda, bet otrs gadījums bija brūkleņu laikā. Bij viens pats aizgājs uz Rūmnieku mež brūklenes lasīt. Es lasu brūklenes uz tādas izgāzušās egles saknēm kā no jāņogu krūma. Ogs tāds kā krelles. Lasu, lasu, vienā brīdē es atkal jūt, ka uz manīm skatās, es paraug pār par to saķnu ripul un redz, ka viens liels staltbriedis skatās uz manīm. Es zināj, ka rudenī no briežu buļļiem ir jāuzmanās, viņi var būt dusmīgi. Pieplok pie sakņ ripul un nekustos. Viņš paskatījās, nošņācās un aizgāj. Tas atkal bij tāds skats, ko tu zvērudārzā, skatoties pār to žog pāri uz to lopiņ, kas tur staigā iespundēts, piedzīvot nevar. Bet kad viņš staigā mežā, brīvā dabā dažus soļus no tevīm, tas ir pavisam kaut kas cits… Mežs ir tāda pasaule, kur tu vari ieiet un tev aizmirstās viss tavs ikdienas rūpes un ķibeles, noņem stresu un nāc ārā kā no dievkalpojuma, pilnīgi citādāks cilvēks, un tev ir enerģij uz ilgu laiku."

Savukārt līdaku makšķerniekiem tika stāstīts, ka līdakas ar dzērvenēm jāķer. Jāpaņem sauja dzērveņu un jāiet uz ezeru. Jāieber dzērvenes ūdenī. Līdakām būs interese, kas tās sarkanās tādas ir. Kā viņas sakamps dzērveni, tā tām acīs aizžmiegsies no skābuma. Tajā brīdi jāķer līdaka aiz astes ciet un jāmet krastā…

***

Tuvojās pievakare. Aizvien vairāk ieradas pasākuma dalībnieku, arī saimnieki ar medību suņiem, lai piedalītos šo suņu parādē. Četrkājainie mednieku palīgi bija atvesti vai no visas Latvijas. Vairāk par to stāstīsim mūsu «Dzīvnieku lappusē".

Vakarā notika piemiņas diplomu pasniegšana tiem, kuri piedalījās medību trofeju izstādē un zaļumballe.