Medības bez suņu rejām neesot nekādas medības, tāpēc Jaunmoku pilī, kur mednieki bija sarīkojuši svētkus sev un savām ģimenēm, varēja iepazīties ar šķirnes suņiem, kurus izmanto medībās.

No Saldus ar suņiem bija atbraukusi Kristīne Līdaka. Tā kā četrkājainie draugi prasa daudz laika mājās, tad Kristīne ir ierīkojusi interneta zoopreču veikalu www.jatazoo.lv. Kristīne izstādē demonstrēja `Ungāru vižlu` , `Veimāras putnu suni` (slaids, ļoti atlētisks, mīkstu, īsu spalvu, kurai metālisks spīdums. Suns ļoti aristokrātisks, spēcīgs, atlētisks. Degungals – pelēks. Tas esot lielisks peldētājs, jo starp kāju pirkstiem sunim ir plēvīte. Dzīvnieks ir dzīvespriecīgs. Ļoti mīl un sargā savu saimnieku un savu teritoriju. Ja neapmāca, tad veimārietis esot agresīvs pret citiem suņiem. To nu izstādē redzētajam draudzīgajam un, pat varētu teikt, visādi sabiedriskajam sunim nu nekādi nevarēja pārmest. Sunim par visu ir pašam savs uzskats, viņš visu ātri apgūst, bet nevēlas ilgāku laiku darīt vienu un to pašu) un `Vācu īsspalvaino putnu suni` (dažkārt šo suni sauc arī par kurchāru. Tas ir brūns ar lāsumiem, līdz 66 cm augsts, īsu, blīvu apmatojumu. Suņa senči nākuši no Vidusjūras apgabala, bet laika gaitā Vācijā šķirne izveidota par labu palīgu putnu medībās. Tam ir izcila stāja, skrienot attīsta lielu ātrumu, līdzsvarots un labsirdīgs, ar attīstītiem medību instinktiem. Paklausīgs. Apmatojums ātri izžūst. Suns nespēj nīkt bezdarbībā, tāpēc par to jārūpējas.)

Ilze un Miķelis uz suņu parādi bija atveduši `Rietumsibīrijas laiku (specīgu, biezu vilnu, aste virs muguras gredzenā; žokļi spēcīgi, augums – vidējs, deguna gals – melns. Raksturs mierīgs, līdzsvarots, labi pakļaujas apmācībai.). Šo suni saimnieki esot izglābuši, jo kucēnu metienā bijis daudz, tie bijuši slimi. Vajadzējis auklēt, speciāli barot, likt sistēmas, dot zāles. Toties tagad prieks par patiesu skaistu, izstādē rādāmu, uzticīgu draugu.

`Itāļu braks` vai `Itāļu putnu suns" Latvijā vēl esot tikai retums. Šis suns uz parādi atbraucis no Valmieras.

`Latvijas dzinējs` – Latvijas lepnums

Latvijas kinoloģijas federācijas Latvijas medību suņu kluba ciltslietu komisijas locekle Andra Zīverte mūs gluži vai norāj, kad uz izstādi atbrukušos Latvijas dzinējsuņus salīdzinām ar takšiem. Viņa saka strikti: "Taksis ir taksis, un dzinējsuns ir dzinējsuns. Divas dažādas šķirnes." Taču, palasot literatūru, atklājās, ka agrāk ļaudis teikuši – Kurzemē medniekiem esot augstie takši, bet Vidzemē – kvekšķi. Patiesībā tie kvekšķi bijuši savulaik no Kurzemes ievestie dzinējsuņi, kuri tā iesaukti viņu riešanas dēļ. Dzinējsuņu šķirni sāka veidot jau 30. gados, taču šķirne tika apstiprināta tikai 1971. gadā un nosaukta par `Latvijas dzinēju`, kaut gan suņa izcelsmes vieta ir Kurzeme. Savukārt A. Zīverte pastāstīja, ka nu šķirne ir uz izmiršanas robežas. Tāpēc pret šo sevišķi meža cūku medībās izcilo palīgu ir jāizturas visai nopietni. Tiek darīts viss, lai cilvēki pēc iespējas vairāk iepazītu un novērtētu nacionālo suņu šķirni, kuras pārstāvji ir izcili mednieki un ļoti uzticīgi, pašaizliedzīgi mājas mīluļi, ļoti sabiedriski. Vienīgais trūkums, ka šiem suņiem nav pavilnas, gluži tāpat kā takšiem, tāpēc šiem suņiem aizvien salst. 2006. gadā Latvijā oficiāli bija reģistrēti 200 `Latvijas dzinējsuņi"`. A. Zīverte norāda, ka nopietnāk būtu jāstrādā arī pie takšu šķirnes izkopšanas, jo Latvijā takšiem esot palielas galvas un skaistus, pareizus takšus nemaz tik bieži redzēt nevarot. Uz parādi Andras kundzei līdzi bija sunīte Brenda, kura kļuvusi par Lietuvas un Latvijas čempioni, un viņas janvārī dzimusī meita.