19. aprīļa naktī Tukuma kultūras nams bija atvērts gan laikmetīgām mākslām, gan visiem, kas tās novērtētu. Diemžēl šoreiz par pasākumu jārunā kā par izmeklētām, taču neapēstām vakariņām, ko baudīja tikai šaurs pasākumam pietuvināto cilvēku loks. Jāatzīst – svētku un burziņa sajūtai pietrūka tieši publikas, tālab, cerot uz lielāku atsaucību citu reiz, sniegsim īsu ieskatu notikušajā.

Lai pagūtu – ar pusaci un pusausi

Īsti labiem svētkiem piedien vairākas izvēles, kuras visas noteikti nevar izbaudīt (tas – asumam, lai iekāri nožēla plosītu), taču Pilnmēness nakts laikmetīgo mākslu pasākumā situācija bija demokrātiskāka – ja pacentās, visur varēja pagūt. Pirmā stunda pēc 21.00 aizritēja Evas Folkbergas saksofonistu ansambļa melodijās, priecājoties par Gata Šļūkas karikatūrām. Ar pusaci raugot, kā tiek uzriktēts katls kandžas tecināšanai un ar pusausi notverot gar stūri bēgošas frāzes: "Kur apmeklētāji? Lēni, bet nāk…". Turpat apakšstāva hallē vēl kāda izklaide – iespēja apgleznot savu ķermeni ar hennas krāsu. Process vienkāršs – grāmatiņā jāizvēlas zīmējums, māksliniece to nokopē un izkrāso; pēc tam zīmējumam 20 minūtes jāžūst un tad trīs nedēļas tas ar godu nēsājams. Laba iespēja, kā noskaidrot savu attieksmi pret tetovējumiem.

Deja ar pieskārienu

Nākamā – Tango stunda, bija lielisks augstas raudzes mākslu apvienojums – tango klasiķa Astora Pjacollas skaņdarbi grupas «Under tango» izpildījumā, izcilu kino filmu fragmenti («Balle», «Sievietes smarža» u. c.) un sporta deju kluba «Sinda» atraktīvie priekšnesumi. To visu caurvija stāsts par tango vēsturi: "Tango dzimtene – Buenosairesa; dzimšanas gads – 1880, taču par šīs brīnišķās dejas radītājiem sevi uzskata arī spāņi. Nav zināms, kam taisnība, taču jāatceras, ka Argentīna savulaik bija Spānijas kolonija. Protams, ka pāri okeānam gāja kuģu ceļš, kas veda ne tikai mantas un preces, bet arī melodijas, mūzikas instrumentus un kādus dejas soļus. Tomēr tā pasaules daļa, kas vairāk interesējas par tango, par tango dzimteni uzskata Argentīnu. Taču ne tikai Argentīnas tango ir devis šo skaisto mūziku un horeogrāfiju – klāt nāk arī indiāņu cilšu ietekme, bet āfrikāņi teiks: "Mums taču ir bungas, ko sauc – tan go!?" Eiropā tango vispirms parādījās pēc visiem jaunumiem kārajā Parīzē; visai drīz arī Londonā, Romā un pat Vatikānā tas dejots. Visus šī deja burtiski fascinēja ar savu mūziku un dejas ritmu, bet Buenosairesā – tur nedejoja zālēs skaistai publikai. Tie bija ostmalas bordeļi un krodziņi – pavisam necilas un apšaubāmas vietas, kur pirmo reizi sperti tango soļi.

Lai cik savādi nebūtu, vārda tango skaidrojums jāmeklē latīņu valodā, kur vārds tangere nozīmē – pieskarties. Un pirmo reizi deju vēsturē pieskāriens patiešām ir ciešs. Atcerēsimies menuetu, kur pieskarties drīkstēja tikai ar pirkstu galiņiem; jau valsis likās nepieklājīga deja. Labi, ka Anglijas karalienei patika dejot valsi un viņa teica: "Tas, ka partneris grib dāmu piekļaut sev ciešāk, nav nekas nepieklājīgs. Kas zina – ja nebūtu bijis Anglijas karalienes, arī valsi uzskatītu par nepiedienīgu deju. Bet tango – tur jau vispār nav brīvas telpas starp dāmu un kungu; savulaik Amerikā dāmām tas licies tik nepieklājīgi, ka viņas uz dejām maisiņos ņēma nevis balles kurpes, bet bampers (angļu val.) – polsterētas sedziņas, ko piestiprināja sev priekšpusē – sākot no kakla līdz viduklim; tā viņas jutās pasargātas no kunga ciešā tvēriena; taču pagāja laiks – un bamperu lietošana tika aizmirsta.

Latviešu tango karalis ir un paliks Oskars Stroks. Viņa dzimtajā pilsētā, Daugavpilī, pērn tika rīkoti grandiozi svētki – ielās skanēja tango un cilvēki to dejoja; bet pagājušā gadsimta 20. līdz 30. gados viņa tango skanēja visās lielākajās Eiropas pilsētās – klubos, kafejnīcās un deju zālēs. Pavisam ir izdotas 1000 skaņu plates ar Oskara Stroka neaizmirstamo tango mūziku…"

Kandža rullē!

Atelpā pēc tango otrs garākais stāsts atkal pagrabstāva foajē pie dzimtenītes katla, kur uz paplātes jau desmitiem degustācijas glāzīšu. Lūk, saimnieces stāsts (viņa ļoti negribēja afišēties un piebilda, ka dzimtenīte pēdējo reizi tecināta pirms gadiem trīsdesmit; šo arodu viņai ierādījis kāds krievu tautības cilvēciņš): – Sajauc raugu ar cukuru (uz 15 l ūdens 8 kg cukura) un trīs nedēļas tur istabas temperatūrā – apmēram 20°C, tā, lai normāli rūgst. Tecināšanas kārtība – 20 litru katlā ielej 5 litrus uzraudzētās masas un tad vidū uz neliela koka vai metāla krāģīša (sietiņa) uzliek bļodiņu. Katla malas nosedz ar mitru lupatiņu. Vārīt raudzēto masu nedrīkst – tiklīdz uzsit pirmo burbuli, jātur uz mazas uguntiņas; redzēt, kas katlā notiek, nevar, tāpēc jājūt.

Degustētāju atziņas – nevienam nepatīk kandžas smaka, taču nekāda vaina – tas jau rauga smārds. Ir ļaudis, kas smaržai liek klāt kafijas pupiņas vai kanēļa miziņu; un, ja vēl no zaptes raudzē… Nē, kandža rullē!

A māksla kur?

Nākamais pasākums nosacīti ekstrēms – "apēda" skatītājus ar skaņu un krāsu intensitāti. Šķiet, jauniešiem patiktu, jo runa par augstāko tehnoloģiju saspēli videomākslā, ko uz vietas demonstrēja trīs šīs jomas speciālisti – Pēteris Brīniņš, Jēkabs Vaitovskis un Pēteris Ķimelis. Pa trijiem viņi samiksēja savas šīs nakts sajūtas, kas izpaudās ziloņu bara amoka skrējienam līdzīgā ritmā, kas ņirbēja no stilizētām kardiogrammām, stabiņiem, krāsu virpuļiem un vienlīdz miermīlīgām ainiņām – vecenīte krāso, krāso, krāso, un krāso lūpas, bērni pludmalē, šūpojas, šūpojas un šūpojas… A māksla kur? Iespējams realitātes caursišanas faktā; piedodiet, bet šie zēni, kam ikdienas instruments ir ķiveres ar bezvadu kamerām galvā (viņi sevi dēvē par vīdžejiem) un rosīšanās ap datoru un taustiņu kaudzi, plēš vaļā citu, iespējams, virtuālu realitāti. Kāpēc to nenovērtēja tie jaunieši, kas, kā stāsta, šajā laikā Tukumā, lielveikala autoplacī tusējās, tiešām grūti teikt…

Jaukas bija arī Kuldīgas kustību teātra meitenes ar komēdijas žanrā iestudēto Šekspīra lugu «Sapnis vasaras naktī», bet pavisam labais bija Nils Īle ar perkusionistu grupu «Afroambient» – i pamodināja, i izdancināja šī pasākuma publikas (gribēja teikt – krējumu, bet pateica – sviestu) izturīgāko daļu.

Jāteic, mākslas īsfilmām īsti vairs nebija skatītāju un pasākums noslēdzās; lai nu vienmēr pilnmēness būtu tik radošas mākslas pilns…