Latvijas Republikas Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijai

Latvijas Republikas Saeimas valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas Mājokļu apakškomisijai

Ministru prezidentam

Ekonomikas ministrijai

Labklājības ministrijai

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ir atkārtoti veikusi pašvaldību aptauju par situāciju siltumapgādē.

Aptaujātās pašvaldības pēc stāvokļa uz 1. janvāri ir fiksējušas iedzīvotāju parādsaistības vēl nebijušā apjomā (39,67 miljoni latu). Parādu kopapjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu pieaudzis par 24,9%. Analīze liecina, ka īpaši kritiska situācija ir novadu pašvaldībās, kur parādsaistību apjoms pieaudzis vairāk par 31%. Joprojām neatrisināts jautājums ir ar hipotēku apgrūtināto dzīvokļu īpašumiem, kuros īpašnieku parādi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļu īpašuma lietošanu, veido vairāk kā 1/3 daļu no kopējā parādu apjoma. Vēršam uzmanību uz to, ka salīdzinoši lielāks parādu pieaugums pārsniedz 20% salīdzinot ar iepriekšējo apkures sezonu – parādsaistības pārsniedz 1,5 līdz 2 mēnešu maksājumu apjomu. Iedzīvotāju zemā maksātspēja rada siltumapgādes uzņēmumiem nopietnas problēmas uzsākt un veiksmīgi nodrošināt kārtējo apkures sezonu.

Lēmums par akcīzes nodokļa piemērošanu dabasgāzei to sadārdzinājis vidēji par 7% līdz 9%, kas savukārt palielina siltumenerģijas tarifus vidēji par 6% līdz 7%.

Samazinot PVN likmi no 12% līdz 5% valsts budžetā netiktu ieskaitīti 18 miljoni latu, savukārt ieņēmumi no dabas gāzes nodokļu sastāda orientējoši 15,3 miljoni latu gadā. Veidojas paradoksāla situācija, ka valsts budžets pelna orientējoši 33 miljoni gadā uz siltuma izmaksu pieauguma rēķina, savukārt pašvaldības uz GMI un dzīvokļu pabalsta rēķina 2013. gadā izmaksās vismaz 35 miljoni latu.

Neskatoties uz formālo trūcīgo iedzīvotāju skaita samazinājumu, tas joprojām ir augstāks kā pirmskrīzes periodā (2009. gada decembris – 88 000 iedzīvotāju, 2013.gada decembris 109,5 tūkstošs iedzīvotāju), pamatojoties uz Eurostat datiem, kā arī Latvijas statistikas pārvaldes datiem vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam. Tajā pašā laikā esošā likumdošana par trūcīgām atzīst tikai 6,79% procentu iedzīvotāju. Vienlaicīgi ierobežota sociālā budžeta finansējuma ietvarā 2012. gadā GMI saņēmuši vidēji 52,5 tūkstošs iedzīvotāji mēnesī vai 2,58% no kopējā iedzīvotāju skaita. Savukārt dzīvokļu pabalstus 47,2 tūkstošs iedzīvotāju vai 2,3% no iedzīvotāju skaita. Rezultātā vairāk nekā 30% iedzīvotājiem ir objektīvas grūtības veikt savlaicīgus komunālos pakalpojumus, jo esošā sociālā sistēma atbalstu garantē tikai 7-8 % iedzīvotāju. Oficiālie dati liecina, ka minimālo algu saņem 189,8 tūkstošs iedzīvotāju, kas ir ceturtā daļa no darba ņēmējiem.

Pērn akcīzes nodokļa piemērošana elektroenerģijai, ko saražo koģenerācijas procesā nebija iespējama, jo to liedz savlaicīgi ielobētie MK noteikumi Nr. 221 «Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā». Izveidojusies paradoksāla situācija – siltumenerģiju apliek ar akcīzes nodokli dubulti – gan par siltumenerģijas ražošanai izmantoto dabasgāzi, gan elektroenerģijas ražošanai izmantoto dabas gāzi. Rezultātā visi izmaksu pieaugumi, kuri rodas, ražojot elektrību koģenerācijā, tiek iekļauti siltumapgādes pakalpojumu tarifā, kas arī ir viens no siltuma izmaksu pieauguma iemesliem.

Koģenerācijā tiek saražots 62% centralizēti ražotās siltumenerģijas, tostarp elektroenerģija saņem atbalstu palielināta tarifa formā. Normatīvie akti paredz, ka pēc pieciem gadiem šis atbalsts beidzas. Koģenerācijas atbalsts terminēti (5 gadi) tiek attiecināts tikai uz elektrības ražošanu, izmaksas attiecinot uz visiem elektroenerģijas patērētājiem, savukārt uz siltumenerģiju tas attiecināts netiek. Ekonomikas ministrijas līdz šim izsniegtais nepamatoti (ar pašvaldību enerģētikas rīcības plāniem nesaskaņotais) lielais atļauju skaits koģenerācijā saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma komponentes (OIK) ietvaros nedrīkst būt par pamatu, lai turpmāk vispār atceltu valsts atbalstu koģenerācijas attīstībai. Šie koģenerācijas atbalsta principi tiek jaukti ar vēlamiem atjaunojamās enerģijas atbalsta principiem.

Izstrādājot jaunus valsts atbalsta mehānismus un kritērijus ES struktūrfondu piesaistei siltumapgādei, jāparedz atbalsts centralizēto sistēmu (ūdenssildāmo katlu rekonstrukcijai un rekuperācijas iekārtām), pārvades un sadales sistēmu rekonstrukciju un būvniecību siltumapgādē, konkursos jāatsakās no katlu māju diferencēšanu pēc jaudām kā pamatkritērijs izvirzāms efektivitātes rādītājs.

LPS jau trīs gadus aktualizējusi ar siltumapgādi saistītās problēmas, bet ne Saeima, ne Valdība pēc būtības nav atbilstoši reaģējusi un risinājusi nevienu no pašvaldību izvirzītajiem problēmu jautājumiem; rezultātā uzkrātie parādi un to apjoma turpmāks pieaugums apdraud normālu efektīvu siltumapgādes nozares funkcionēšanu iedzīvotāju tiesības garantētai komunālo pakalpojumu saņemšanai. Joprojām nav izstrādāts darboties spējīgs parādu apjoma kontroles un parādu piedziņas mehānisms. Vidējais tiesvedības termiņš pirmās instances tiesās komunālo maksājumu parādu piedziņā joprojām ir 1 līdz 1,5 gadi kas pārsniedz 2 apkures sezonu periodu.

Saeima trīs gadu laikā banku lobiju ietekmē nav spējusi pieņemt grozījumus Civilprocesa likumā, kas paredzētu maksātnespējīgo nekustamo īpašumu izsoles rezultātā iegūtos līdzekļus, pirms hipotekāro kredītu parāda kompensēšanas līdz 10% no izsolē iegūto līdzekļu novirzīt mājokļu apsaimniekošanas parādu dzēšanai, joprojām Civilprocesa likumā netiek definētas normas par komunālo parādu segšanu nekustamo īpašumu izsoles gadījumā. Ja Civilprocesa likumā nav iespējams definēt normas par komunālo parādu segšanu nekustamo labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā, ar ķīlu apgrūtinātā nekustamā īpašuma pārdošanā saņemtās naudas sadalīšanā, Juridiskajam birojam jānorāda ar kuru normatīvo aktu palīdzību šī problēma risināma.

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums joprojām precīzi nedefinē dzīvojamo māju īpašnieku un pārvaldnieku atbildības jautājumus. Likums vien nosaka, ka dzīvojamās mājas īpašnieks par mājas pārvaldīšanu ir atbildīgs likumā noteiktajā kārtībā, savukārt pārvaldnieks atbild dzīvojamās mājas īpašniekam saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu Civillikumu un noslēgto pārvaldīšanas līgumu. Lai gan spēkā ir Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētā atbildība par izvairīšanos no dzīvojamās mājas uzturēšanas, nepieciešams precīzi definēt dzīvokļa īpašnieka atbildību par komunālajiem maksājumiem, kā arī paredzēt papildus pilnvaras pārvaldniekam parādu piedziņā

Vairāk kā gadu Saeimas atbildīgā komisija nespēj izstrādāt grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas paredz pārvaldniekam pienākumu kontrolēt dzīvokļa īpašnieku maksājumu saistību izpildi par dzīvokļa īpašuma lietošanu, pašlaik tikai teorētiski ir iespējama dzīvokļu īpašnieku atteikšanās no namu apsaimniekotāja, gadījumos, ja tas nav norēķinājies ar pakalpojuma sniedzēju, likumā definētās „norīkotā pārvaldnieka” normas nedarbojas.

Attiecībā par daudzdzīvokļu māju siltināšanu pašlaik valstī nosiltināti un renovēti orientējoši 3,3% no daudzdzīvokļu māju skaita. Pieņemot vidējās renovācijas izmaksas Ls 70 uz 1 m², nepieciešamo investīciju apjoms valstī veido 2,7 miljardus latu t.i. vismaz 50 reizes pārsniedz pieejamos ES struktūrfondu līdzekļus. Plānojot nākamo 2014. – 2020. gada periodu par pamatu jāņem jaunā EEF direktīva, bet joprojām nav izvērtēts iespējamais ES struktūrfondu līdzfinansējuma daļas apjoms, nav arī definēti valsts atbalsta instrumenti ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenošanai (Rotācijas fonda izveide, valsts līdzfinansējums). Vairākas pašvaldības atbalstu ēku energoefektivitātes pasākumu īstenošanai sniedz saskaņā ar saistošiem noteikumiem, kas izdoti uz likuma «Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā» 27.2. panta otrās daļas 4. punktu un 5. daļu.

Atsevišķu ēku energoefektivitātes jautājumi nav risināmi atrauti no pašvaldību teritoriālā plānojuma un kopējās siltumapgādes sistēmas efektivitātes analīzes.

Attiecībā par valsts atbalstu neizpratni izraisa tas, ka Saeimā jau 2.lasījumā akceptēts «Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā», kas atsauc valsts pienākumu atbilstoši kārtējā valsts budžetā paredzēto līdzekļu apmēram sniegt palīdzību dzīvojamās mājas īpašniekam (īpašniekiem) vai dzīvokļu īpašniekiem ne tikai tad, kad jālikvidē terora akta, avārijas, stihiskas nelaimes vai citas katastrofas sekas, bet arī energoefektivitātes pasākumu veikšanai dzīvojamā mājā. Tādējādi nepārprotami dodot signālu, ka energoefektivitātes jautājumu risināšana ir pašu iedzīvotāju problēma.

LPS Tehnisko problēmu komiteja nolemj:

1. Aicināt Saeimu un Valdību steidzami izvērtēt jautājumu par situāciju siltumapgādē;

2. Pārskatīt Ministru kabineta noteikumus Nr. 221 «Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā», kā arī veikt objektīvu analīzi, izvērtējot valsts atbalsta mehānismus koģenerācijas stacijām, kuras darbojas centralizētā siltumapgādes sistēmā;

3. Izstrādāt priekšnosacījumus Energoefektivitātes fonda izveidei;

4. Valsts budžetā paredzēt 50% līdzfinansējumu GMI un dzīvokļu pabalstiem (finansējuma avots – ienākumi no PVN siltumapgādei un akcīzes nodokļa dabas gāzei);

5. Veikt sekojošus grozījumus normatīvajos aktos:

5.1. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā:

5.1.1. precīzi definēt dzīvokļa īpašnieka atbildību par komunālajiem maksājumiem, kā arī paredzēt papildus pilnvaras pārvaldniekam parādu piedziņā;

5.1.2. atcelt 21., 22., 23., 24., 25., 26., 27. pantu, kas definē norīkotā pārvaldnieka darbību.

5.1.3. paredzot iespēju dzīvokļu īpašniekiem norēķināties ar siltuma piegādātāju slēdzot tiešos līgumus, nosakāma maksājumu kārtība, kas nodala neregulēto pakalpojumu daļu no regulētās siltumapgādes daļas.

5.2. Pārstrādāt likumu «Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā», deleģējot palīdzības veidus noteikt ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Izvērtēt šī likuma atbilstību Eiropas Vietējo pašvaldību hartai;

5.3. Likumā «Enerģētikas likums» paredzēt

5.3.1 Precīzu un viennozīmīgi lietojamu terminu definīciju „koģenerācija”, „koģenerācijas cikls”, „Koģenerācijā iegūtā siltuma lietderīga izmantošana” definēšana;

5.3.2. Precizēt terminu „enerģijas lietotājs” – fiziskā vai juridiskā persona, dzīvokļa īpašnieks, kas no energoapgādes komersantiem pērk un savām vajadzībām patērē konkrētā veida enerģiju vai kurināmo vai lieto to energoapgādē vai cita veida komercdarbībā.

Priekšsēdis

Andris Jaunsleinis