Tikko publiskotajā ANO Bērnu fonda (UNICEF) pētījumā «Bērnu labklājība turīgajās valstīs» atzīts, ka Latvijas bērnu un jauniešu labklājības stāvoklis ir viens no zemākajiem starp 29 Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstīm, aiz sevis atstājot vien Rumāniju. Viskritiskākā situācija Latvijā ir veselības un drošības jomā. Arī bērnu vakcinācijas aspektā, jo tās aptvere ir viena no zemākajām ES – 90%.

Arī citur pasaulē mediķi satraukti runā par to, ka aizvien mazāk bērnu tiek vakcinēti.

Tā ir skaidri redzama tendence – pieaugot vakcinācijas sasniegumiem, visā pasaulē bailes no vakcīnu radītajiem riskiem kļūst lielākas par bailēm no pašām slimībām. Turklāt vakcīnu radīto risku sabiedrībā akceptē daudz sliktāk nekā zāļu radīto risku. Faktiski vakcinācija ir kļuvusi par savas veiksmes upuri, jo veiksmīgās vakcinācijas programmas radījušas zināmu bezrūpību – vakcīnas ir bijušas tik efektīvas, ka vairums cilvēku to radīto ieguvumu uzskata par pašsaprotamu. Ne velti Austrālijas mediķu asociācijas vadītājs Stīvs Hambertons pat nācis klājā ar iniciatīvu, ka tie bērni, kas nav vakcinēti, nav tiesīgi apmeklēt skolas, jo potenciāli var inficēt citus.

Arī Latvijā vecāku atteikumu skaits nevakcinēt bērnus rada satraukumu speciālistos, jo kolektīvās imunitātes nodrošināšanai nepieciešama vismaz 95% liela vakcinācijas aptvere. Jo tikai tad, ja ir vakcinēta sabiedrības lielākā daļa, arī tie, kas vakcināciju nevar veikt veselības problēmu dēļ, ir pasargāti. Zīdaiņu vakcinācijai pret tuberkulozi ir jābūt pat 98 % apmērā. Latvijā pirmajā dzīves gadā pret tuberkulozi vakcinēto bērnu skaits ir 96 %, pret B hepatītu – 90,6%, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu – 92%, pneimokoku infekciju – 86%, bet pret vējbakām tikai 75%. Pret dzemdes kakla vēzi izraisošo cilvēka papilomas vīrusu šobrīd attiekušies vakcinēt savas 12 gadīgās meitas 12,2% vecāku. Vakcīna pret dzemdes kakla vēzi izraisošo cilvēka papilomas vīrusu ir viena no pēdējām vakcīnām, kas tika iekļauta Latvijas Imunizācijas valsts programmā, tāpēc sabiedrībai ir ļoti nepilnīgas un nereti pat absurdas zināšanas par šo vakcīnu un slimības riskiem. Diemžēl realitāte ir skarba – katru gadu Latvijā tiek diagnosticēti ap 200 dzemdes kala vēža gadījumiem Latvijā, un diemžēl lielākā daļa no tiem – pārāk vēlu. Turklāt dzemdes kakla vēzis kļūst arvien „jaunāka” slimība, kas nozīmē, ka ar to saslimst arvien jaunākas meitenes, kas ir saistīts ar pāragro seksuālo attiecību uzsākšanu.

Latvijas Republikas normatīvie akti pieļauj vecākiem pašiem izlemt, vai bērnu vakcinēt, vai nē, atteikšanos vakcinēt savu bērnu apstiprinot rakstiski. Diemžēl nereti viņi vairāk uzticas visādiem aizspriedumiem un nemedicīniskiem apgalvojumiem, pat sazvērestības teorijām, nevis speciālistu viedoklim. Tieši šā iemesla dēļ aizvien biežāk izskan viedokļi, ka par bērnu nevakcinēšanu vecākiem ir jānosaka lielāka atbildība (t.sk., juridiska).

Ņemot vērā vakcīnregulējamo slimību izplatības specifiku, no nākama gada tiks veiktas izmaiņas vakcinācijas kalendārā: sākot ar 2014. gada 1. janvāri tajā tiks iekļauta vakcīna pret rotavīrusu, kas līdz šim bija iekļauta tikai kompensējamo medikamentu M sarakstā (valsts apmaksāja 50 % no vakcīnas cenas), kā arī tiks ieviesta otrā vakcīnas deva pret vējbakām (līdz šim tika ievadīta tikai viena vakcīnas pirmajā dzīves gadā).

Vakcīna pret rota vīrusu imunizācijas programmā tiek ieviesta tādēļ, ka ik gadu ar Latvijā reģistrē no trim līdz četriem tūkstošiem rotavīrusa pacientu. Šie dati 97 % gadījumu ir balstīta slimnīcu sniegtajā informācijā tādejādi patieso saslimušo skaits ir krietni lielāks. Turklāt pastāv pētījumi, kas liecina, ka līdz piecu gadu vecumam visi bērni kaut reizi mūžā pārslimo rotvīrusa infekciju. Līdz ar rotavīrusa vakcīnas daļējo kompensāciju kopējā aina par laimi ir krietni mainījusies: strauji samazinājies to bērnu skaits, kuri hospitalizēti pirmajā un otrajā dzīves gadā.

Vakcinācija pret vējbakām tika ieviesta 2008. gadā. Nākamajā gadā tiks ieviesta arī otrā vakcīnas deva septiņu gadu vecumā, kas ir saistīts ar vakcinācijas efektivitātes celšanu. Kopš 2008. gada saslimstība ar vējbakām ir samazinājusies divas reizes. Līdz ar otrās devas ieviešana nopietni veicinās slimības izskaušanu.

Turklāt ir svarīgi apzināties, ka bez medicīniskajiem ieguvumiem un sniegtās veselības profilakses, vakcinācija samazina arīfinansiālo un psiholoģisko slogu, ko vecākiem rada bērnu saslimšana ar vakcīnregulējamām slimībām.