Jau tad, kad runāja par cukurbiešu ražotnes likvidēšanu, kuluāru sarunās bija dzirdams, ka nākošā iznīcināmā būšot piena nozare. Toreiz šī ziņa nelikās reāla, jo arī mazajām fermiņām bija iespēja saņemt kredītus, daudzviet sakārtoja piena mājas. Pienu iepirkuma cena bija pamierinoša un bija pat zināma pārstrādātāju konkurence, lai tikai varētu iepirkt pēc iespējas vairāk piena. Taču šobrīd situācija ir pretēja. Piena iepirkuma cenas ir kritušās, vairākiem piena ražotājiem iepirkums ir atteikts.

Mazie zemnieki cenšas izdzīvot vai likvidēt ganāmpulku

Situācija pagastos ir visai dažāda. Džūkstes, Viesatu, Jaunpils Lestenes, Zentenes pagastā lauku attīstības speciāliste sūdzības par to, ka pārstrādātājs atsakās iepirkt pienu, nav saņēmusi. Irlavas pagasta centrā vienam zemniekam bijušas trīs govis un viņa dzīves vieta nebija nevienam piena savācēju maršrutam pa ceļam. Iespējams, šis cilvēks savas govis jau ir likvidējis. Kritiska situācija ir Sēmes pagastā, kur piena iepirkums atteikts tiem, kam ir piecas un mazāk govis, jo, ja vienā vietā varot paņemt vien tonnu piena, tad neesot izdevīgi braukt tam pakaļ. Tādējādi grūtībās nonākusi ne viena vien saimniecība, kas ņēmusi kredītu, sakārtojusi piena māju, iegādājusies dzesētājus. Savukārt Smārdes pagastā mazie piena ražotāji paši atraduši noietu savai produkcijai, jo viņiem ir izdevīga atrašanās vieta – daudzdzīvokļu mājas un liels iedzīvotāju skaits, kas vēlas iegādāties pienu uz vietas pie zemnieka. Piena pārdevēji ar cenām ir apmierināti, un arī piena pircēji ir ļoti apmierināti, jo var nopirkt lētāku, garšīgāku un veselīgāku produkciju nekā pārdod veikalos.

Savukārt Vānē lauku attīstības speciāliste mums pastāstīja, ka visiem zemniekiem esot, kam pārdot pienu. Produkciju iepērkot gan Rīgas piena kombināts, gan Talsu piensaimnieks, gan SIS «Nadziņi», gan pašlaik pieteicies arī «Zemgales piens» no Jelgavas. Lauku attīstības speciāliste Daina Priede ar redakcijai iedeva tālruni, pa kuru varētu interesēties un piedāvāt pienu «Zemgales pienam» (29723824).

Zantes pagastā uzzinājām, ka daži zemnieki gan it kā esot saņēmuši atteikumu iepirkt pienu, taču šajās dienās atteikums atsaukts un līgumi ar zemniekiem pagarināti līdz jūlijam. Acīmredzot, kaut kas varbūt piena tirgū mainās uz labu?…

Situācija ir kritiska

Kā situāciju vērtē paši zemnieki? Vānes pagasta saimniecības «Vārpas» īpašniece Laima Griciusa (26 govis) stāsta:

– Personīgi es, sakodusi zobus, ciešu – kāda ir piena cena, tāda nu tā ir. Paklausoties, ka apkārt iet vēl trakāk, man ir jāstāv klusu. Manu pienu kombināts nebrāķē. Kaimiņiem pat ir atnākušas brīdinājuma vēstules, kas pasaka, – ja nākošajā reizē būs slikts piens, mēs jūsu pienu neņemsim. Mums kaimiņos ir divas saimniecības, kur gaidīja piena mašīnu, bet tā nemaz neatbrauca. Kad viņi sagaidīja piena mašīnu uz ceļa, šoferis tā arī pateica: "Vai tad jums pienotava nav ziņojusi?! Bet man ir pieteikts jūsu saimniecībā nebraukt." Diemžēl tieši tik rupja bija attieksme. Variebā bija atbraukuši pārstāvji no «Zemgales piena» un piedāvājas iepirkt pienu. Viņiem iepirkuma cena nav tik augsta, tomēr viņi pērk. Viņi brauc uz Kuldīgu, kas divās dienās nodrošina trīs tonnas piena, un tad pa ceļam paņem arī mūsu pagasta saimniecībās izslaukto.

«Talsu piensaimnieks» neņem pienu, pamatojoties uz to, ka tam it kā būtu slikta kvalitāte. Ja paskatās analīžu rezultātus, tad sliktā kvalitāte ir gadījusies pēkšņi, un tikai pavisam nedaudz vai pat minimāli tā ir zemāka par kādu no noteiktajiem rādītājiem. Kā mēs novērojām, tad «Talsu piens» atbrīvojas no tiem piena piegādātājiem, kuri savu produkciju dod kannās.

– Kā ar piena cenu? Jums taču arī ir kredīti, kas bija jāņem projektu izstrādei, lai fermā sasniegtu nepieciešamos standartus?

– Kredīti man ir, tos man atskaita automātiski no kārtējās piena naudas. Taču skābsiena ruļļiem plēves un auklas man ir piegādātas, esmu parādā par piegādēm, rēķini stāv un droši vien no firmām būs jāsagaida kādas sankcijas par laikā nenomaksātajiem rēķiniem.

Arta Leimane (50 govis):

– Piena cena ir nokritusies ievērojami, kaut gan, manuprāt, tai vajadzēja iet uz augšu. Attīstība saimniecībā nenotiek nekāda. Lai izdzīvotu, ir stingri jāskatās, cik un ko pirkt. Minerālmēslus jau nopirkām par saņemtajām Eiropas naudām. Ar to arī viss beidzas. Par piena naudu… lai tikai var nomaksāt kredītus, elektrību, degvielu. Nu jau tā ar garu, garu asti… Strādājošiem algas jāmaksā. Dzīvojam no rokas mutē. Bet es baidos, ka vēl ir daudzi, kam piena cena ir vēl zemāka nekā mums.

– Kāpēc tā, jūsuprāt, ir?

– Es jau gan tai politikā daudz nejaucos, taču daudzi runā par Godmaņa kunga vizīti Palangā, no kuras viņš pārbrauca mājā un tad arī visas ķibeles ar pienu sākās. Tāda interesanta sakritība. Izskaidrojums ir tāds: mūsu pārstrādātāji nevarēja samierināties, ka kooperatīvi dod pienu uz Lietuvu, ka tas ceļ piena cenu, jo tad bija konkurence. Ja viņi gribēja strādāt, viņiem arī bija jāceļ iepirkuma cena. Iespējams, tur ir notikusi kāda vienošanās. Lietuvieši pienu tagad iepērk lētāk. Ir jau tādas saimniecības, kur viņi bija pirkuši pienu par 36 santīmiem. Liepājas pusē, jūrmalas pusē. Un tā ir ļoti liela iepirkuma cena. Tagad, kam agrāk ņēmuši pa 36 santīmiem, nu ņemot par 26. Ja mums būtu 26 santīmi, tad jau mēs varētu vēl kaut kā dzīvot. Patiesība ir tāda, ka dzīvojam arī vēl no veciem krājumiem. Ja tā turpināsies, tad nezinu, kā būs. Ir sāpīgas lietas, kas zemnieku gremdē: pirmkārt, minerālmēsli, otrkārt – degviela, treškārt – elektrība, un ceturtā lieta tūlīt būs gāze. Krīze, manuprāt, Latvijā nebūtu tik liela, ja nebūtu atsevišķu cilvēku milzīgās rijības. Nevajag tik daudz miljonāru, bet gan vairāk pārtikušu ļaužu. Tā ir valdības bezatbildība. Ja valdība saka, ka ietekmēt pārstrādi nav valdības darīšana, vai tad aizsargāt tautu nav valdības darīšana?!…

Manas personīgas domas ir tādas, ka pirmo reizi, kad Godmanis bija premjers, tad palaida pa priekšu brīvas rūpniecības cenas un fiksētās cenas bija lauksaimniecības produktu ražotājiem. Tagad notiek kaut kas līdzīgs. Rozes kunga izpratne nenozīmē neko, ja ministru prezidents lauksaimniecībā neko nesaprot. Tāds ir mans iespaids.

– Varbūt tā ir Godmaņa attieksme pret laukiem?

A. Leimane:

– Varbūt arī attieksme. Var jau redzēt, kādi lauki bija pagājušā gadā, kad bija labas ražas, un kādi tie ir šogad. Nav jau pārāk slikti šogad, bet vizuāli jau tagad redzams, ka mazāk dod mēslojumu un ražas būs mazākas. Ja šitādas degvielas cenas, es nezinu, kā to labību nokuls? Kā nākošo iesēs? Iznīcinās visus tos, kas gatavojuši projektus un gādājuši tehniku. Kā viņi atdos kredītus? Valstij tak pašai būs jāsedz šie zaudējumi. No tā, ka cilvēks bankrotēs, jau netiks tie miljoni un simti tūkstoši atmaksāti.

Mūsu saimniecība visus šos gadus – vai gājis labāk, vai sliktāk – ir turējusies pie «Tukuma piena», un es nekad tā briesmīgi par viņiem neesmu varējusi žēloties. Drusku sirds pasāpēja, ka kaimiņi saņēma par 2 līdz 3 santīmiem vairāk, bet tagad mēs esam apgrieztā situācijā. Kas gājuši no viena pārstrādātāja uz otru, tiem neklājas viegli. «Tukuma piens» jau sāk neņemt pienu no 5 līdz 6 govju īpašniekiem. Neesmu gan ne ar vienu runājusi, bet domāju, ka viņi sāk iepirkt pienu arī no lielākajiem ražotājiem, no kuriem atteicās Valmieras piena kombināts.

Jāiztur, jo visas krīzes reiz beidzas…

A. Leimane:

– Bija jau arī neprāts, kad tik dārga degviela, vizināt pienu pāri visai Latvijai. Cik zinu, tad izmainījies ir sausā piena tirgus. Mums ir tāds piensaimnieku klubiņš, pa laikam satiekamies. Kad bija sabraukuši piena pircēji gan no Rīgas piensaimnieka, gan Rīgas piena kombināta. Bija atbraukusi arī Lija Kalniņa no «Tukuma piena». Toreiz teica, ka situācija esot cerīga, cenas iet uz augšu, tirgus esot…

Katru brīdi jau ir kāda krīze. Krīze ir bijusi cūkgaļai, graudiem, pienam. Ik pēc 4 līdz 5 gadiem tā atkārtojas. Gada laikā tam vajadzētu mainīties. Redz, kas notiek ar cūkgaļu, tās cenas tagad ceļas, un sivēnus nemaz nevar nopirkt. Gaļas arī nav. Man liek aizdomāties tas, ka ir divi lieli saimnieki – viens Jelgavā, viens Jēkabpilī, kas strauji cenšas palielināt savu lopu skaitu – iet uz 2000 slaucamām govīm. Jādomā, ka tās būs 400 līdz 500 govis, izvietotas vairākās fermās. Mans dēls audzē teles, viņi grib tās pirkt un vēlas slēgt līgumu, lai tikai rudenī tās dabūtu… Domāju, ka viņiem ir kāda zināšana un jādomā, ka tā krīze uz rudeni varētu beigties. Savulaik mums slavenais agronoms Plēsums mācīja, ka tad, kad citi likvidējas, ja domā par dzīvi, tad jāsavelk josta un jāiztur, pat jāpaplašinās. Protas, ja tik tam ir resursi. Kā tagad – traki ir tiem, kas neaudzē paši savu lopbarību; es nezinu, kā tad var izdzīvot.

Otra lieta – nu ir lētākas ganības, un visi tie, kas tagad ir modernizējušies un baro, tā sakot, no rokas – tās visas ir izmaksas. Ir jādomā, varbūt izdevīgāk ir kādu gadu atkal paganīt un par kādiem 1000 kg nolaist izslaukumu. Ja ņem kredītu, tad nevar ņemt vairāk par 25% no savas kopējās mantas vērtības. Tad, lai kāda krīze ir, vienmēr izspruksi cauri, tiksi galā.

Lielajiem ražotājiem nav vieglāk

SIA «Beliko» vadītājs Juris Pinete:

– Situācija šobrīd ir nepatīkama. Nevienam mums, lielajiem ražotājiem, situācija nav savādāka kā mazajam zemniekam. Par piena litru pēkšņi maksā tik maz un ražošanas izmaksas ceļas; kā nāk lopbarības piedevas – tā tām cenas ceļas, kas tiek pamatots ar elektroenerģijas sadārdzināšanos un degvielas cenām. Ar šādu valsts politiku piena lopkopībā nekas labs nav sagaidāms.

Vasaras mēnešos nekas nemainīsies, apgrozāmie līdzekļi nepieciešami lopbarības gatavošanai. Komentēt te kaut ko ir smagi. Šāda situācija ir arī vecajās dalībvalstīs, tomēr tur atbalsts ir daudz lielāks. Piena cena jau gandrīz tāda pati. Minerālmēslu cenas rudenī arī prognozējas par Ls 40 vairāk uz tonnu.

Līdzīgu viedokli par zemajām piena cenām redakcijai pauda arī SIA «Rauciņi» vadītājs Jānis Apse un SIA «Vārpa» vadītājs Andris Selivanovičs.

Pārstrādātāji grib stabilu piegādātāju

Akciju sabiedrības «Tukuma piens» valdes loceklis Edmunds Jansons:

– Piena cena visus apmierināja tad, kad liela daļa industriālā produkta aizgāja eksportam. Pagājušā gada jūlijā zemniekiem maksājām 16 santīmus par litru, oktobrī 24 santīmus, pašlaik – 21 santīmu par piena litru. Katram zemniekam ir jāseko līdzi tirgus situācijai. Mēs esam ieinteresēti , lai mums būtu stabili izejvielas piegādātāji un sadarbība būtu ilgstoša. Bet ja zemnieks vienā dienā pasaka, ka kooperatīvs viņam maskā vairāk un aiziet, tad mēs ar tādu partneri nevaram rēķināties.

Tā kā transporta izmaksas ir kārtējo reizi sadārdzinājušās, mēs esam spiesti optimizēt maršrutus un nevaram vairs pēc 30 litriem piena speciāli braukt trīs vai piecus kilometrus.

Uz jautājumu, vai nevarētu publiskot produktu cenas, kādas tās nāk no pienotavas, E. Jansons atbildēja, ka «Tukuma piens» salīdzinoši ir mazs uzņēmums, tāpēc jūtīgs un produktu cenu publiskošana varētu ietekmēt attiecības ar tirgotājiem.

Cenu tik un tā neatklāj

Akciju sabiedrības «Talsu piensaimnieks» valdes priekšsēdētājs Dainis Norenbergs:

– Atceraties, kad izveidojās piena savākšanas kooperatīvi «Dzēse», «Piena ceļš», «Jaunais piens». Viņi iepirka pienu un pārdeva Lietuvā. Piena cenas cēlās no Ls 160 pat tonnu uz Ls 280. Lietuvieši dempingoja, saviem piena ražotājiem maksāja mazāk par pienu nekā par to pienu, ko iepirka no Latvijas. Par šo negodīgo konkurenci lietuviešu pārstrādātājiem draudēja sods – 10% no gada apgrozījuma. Viņi sodu arī saņēma, tikai mazāku, bet, ja būtu turpinājuši šādi rīkoties, būtu arī dabūjuši tos 10%.

Mēs turpinām sadarboties ar zemniekiem Kandavas novadā, Zentenē, Vānē. Galvenais, lai pienam, būtu atbilstošie kvalitātes rādītāji. Un nav jau noslēpums, esam atteikušies no tāda piena, kuram ir pārsniegts baktēriju skaits vai somatisko šūnu skaits.

Uz jautājumu, ka varbūt no šīm saimniecībām, kurās tomēr ir sešas govis, analīzes var atkārtot, tāpat arī varbūt, ka viena govs ir slima un tai ir tās somatiskās šūnas, bet cits piens ir labs. Uz to Norenberga kungs atbildēja, ka analīzes maksā naudu…

Uz jautājumu, vai nav iespējams no uzņēmuma ienākošās produkcijas cenas publiskot, viņš atbildēja līdzīgi kā E. Jansons, ka viņu saista bargi līgumi, kuri to neparedz. Bet zemniekiem D. Norenbergs vēl izturēt.

***

Katram no aptaujātajiem gan piena ražotājam, gan pārstrādātājam ir savas domas, sava sāpe. Protams, bizness ir nežēlīgs un noturēties uz viļņa nav viegli nevienam. Un tomēr, no 80. gadiem sekojot līdzi tam, kas notiek lauksaimniecībā, redzamas tādas kā pretrunas – vienmēr visiem tiek teikts: viss maksā tik, cik maksā; mums ir tirgus ekonomika; konkurence; pārstrādātājam jāsakārto uzņēmums tā, lai var ražot. Bet smagie kūts darbi un piena ražotājs aizvien palika otrā plānā. Bet kad zemnieks reiz varēja atļauties izvēlēties, kuram savu saražoto pienu pārdot, tas nu izrādījās slikti. Tik slikti, ka pat, kā dzird, valdībai bijis jāiesaistās…