Galerijā «Durvis» atklāta divu mākslinieču – Lindas Kunstmanes keramikas un Rutas Štrodahas sienas dekoru – izstāde. Jāpiebilst, ka tikšanās ar Rutu Štrodahu – 9. februārī 12.00 galerijā «Durvis».

Ar irbītes glazūru

Linda Kunstmane izstādē piedalās ar dažādu krāsu keramikas darbiem, taču Saldū un dzimtajos Pampāļos viņa zināma arī kā folkloras kopas «Pampāļi» vadītāja: "Abi šie darbi ir paralēli un vienlīdz svarīgi, piemēram, ar folkloras kopu piedalīsimies Dziesmu un deju svētkos vasarā, bet ar keramikas darbiem – dažādās izstādēs Latvijā un Saldus sadraudzības pilsētās."

Māksliniece māla podos, bļodās, krūzēs, vāzēs un svečturos ļāvusi dzīvoties gan zemes krāsām, gan tās pamatīgumam un daudzveidībai. Pašai vismīļākie esot smilšu krāsas trauki: "To saucu par irbītes glazūru – tāda gaiši brūna ar punktiņiem. Reizēm tā ir pelēcīgāka, reizēm dzeltenīga – atkarībā no cepļa temperatūras. Tā kā citiem patīk košākas krāsas, tiem domāti zaļie, zilganie, brūnie darbi."

Darbiem īpašu noskaņu piešķir koka rokturīši, osiņas, kātiņi. Līdz šādai divu stihiju apvienošanai viņa nonākusi pirms gadiem 12, kad, uz Jāņiem darinot alus kausus, gribējusi tos padarīt interesantākus, ne tādus kā citiem: "Līdzīgā kārtā pārtapa Zirņu skolai darinātais pasūtījuma svečturis, kas, kā daudzas steigā veidotas lietas, saplīsa. Sveču trauciņiem pieliktā interesantā sakne manas bēdas mazināja. Sākumā izmantojām mežā atrastus kokus, bet tagad – tikai purvā atrastas saknes dabīgi sarkanā krāsā. Nekas nav tonēts, tikai piesūcināts ar mitrumizturīgu eļļu un pamatīgi piestiprināts. Stiprinājuma metode meklēta un pārbaudīta desmit gadu darbā."

Vaicāta, kurš atnāk pirmais – trauks vai sakne, māksliniece stāsta, ka podi rodas atbilstoši tam, kādas saknes atrastas: "Gadās, ka apdedzinātajam traukam sakne vairs neder, tad jāmeklē cita. Galvenais, lai trauku var izmantot, lai tajā nekrājas putekļi, lai tas dzīvo un lai rokas to regulāri samīļo."

Keramiķes arodu L. Kunstmane apguvusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, kuru beidzot 1989. gadā izgatavojusi milzīgu sienas panno Pampāļu kultūras namam. Tas laulību zāli rotā joprojām. Šo pašu kultūras namu viņa vadījusi septiņus gadus, bet folkloras kopu – desmit gadus.

Ideja no augšas

Tukuma mākslinieces Rutas Štrodahas sienas dekori no apgleznota auduma un ar ādas aplikācijām noteikti būs pārsteigums tiem, kas ieraduši skatīt viņas gleznas. Žuburainos koka zaros ar paraupjām auklām iestiepts lina audums, uz kura atainota dažādu krāsu spēle, izjūtas un putni… Arī paši darbi izskatās kā putni ar izplestiem spārniem. Tikai ierasti gaišās un košās krāsas, kurās citkārt uzrunājušas gleznas, nomainījuši patumšie toņi – tie liek katrā dekorā ieskatīties apcerīgāk…

Māksliniece atzīst, ka šie darbi tiešām varētu būt pārsteigums skatītājam, taču tie joprojām ir pārsteigums arī viņai pašai: "Taču es gribētu, lai cilvēki mani iepazīst citā kvalitātē un izpausmēs. Darbi tapa īsā laikā, kā viens dzīves mirklis, kā pieskāriens – tāpēc tā arī nosaucu izstādi. Es jau neesmu gleznotāja – veidoju dekorus, strādāju ar ādu, jā, arī apgleznoju sienas ,.. Un tā no visa pa druskai te ir. Turklāt ar domu, lai būtu savādāk. Daži darbi skatāmi no abām pusēm, dažiem to īpašo sajūtu dod zari. Zīmīgi, ka tie sasaucas ar otras mākslinieces veikumu izstādē, savukārt mani tie mudināja domāt – kas tajos zaros varētu būt. Atbilde nebija tālu jāmeklē – putni."

Vaicāta vai tādas agra pavasara krāsas, noskaņas īpaši izvēlētas, māksliniece stāsta, ka tas viss nācis no augšas: "Ja kaut kas ir lemts, tad tas arī notiek. Un to es pieņemu un tā arī dzīvoju. Protams, var vaicāt, kāpēc tādi un ne savādāki darbi, kāpēc tik tumšas krāsas… Krāsas tiešām ir patumšas, bet, tā kā izmantotais materiāls ir lins, domāju, ka tās labi sader. Turklāt krāsas mani uzrunā, tad arī ar to dzīvoju, šķiet, ka tās ir sirdī. Katrs šajos darbos varēs kaut ko saskatīt…"