Šodien Latvijas Okupācijas muzejā notiekošajā konferencē, kas veltīta 1941.gadā vardarbīgi uz Sibīriju aizvestajiem bērniem, vēsturnieks Edvīns Šnore uzsvēra, ka komunistiskā terora upuru piemiņas dienas ir jāatceras nevis, lai atriebtos, bet lai 14.jūnijs un 25.marts vairs nekad neatkārtotos.

"Cilvēces vēsture liecina, ka pagātnes aizmiršana neved pie gaišas nākotnes, kļūdas ir jāatzīst un noziegumi ir jāsoda," teica Šnore.

Valsts prezidents Valdis Zatlers izteica pateicību konferences organizētājiem un tās atbalstītājiem, kuri kopš 2001.gada organizē konferences. Prezidents uzsvēra, ka komunistiskajai varai bija skaudrs plāns iznīcināt Latvijas valsti, iznīcināt apziņu par valsti, iznīcināt valsts pārvaldi un visai tautai likt aizmirst, ka tāda valsts – Latvija – ir pastāvējusi.

"Šodien mums visiem ir jāstāsta par to, kas notika pagājušā gadsimta vidū, par to traģēdiju, ko esam pārdzīvojuši. Jūs, gan tie, kas palika Sibīrijā, un tur palika liela daļa no izsūtītajiem, gan jūs, kas izdzīvojāt, skaidri pierādījāt, ka Latvijas valsti nevar iznīcināt, tā dzīvo mūsu sirdīs un prātos. Arī šodien Latvijai jābūt mūsu sirdīs, mūsu prātos, jo tā mēs izdzīvosim sev, saviem bērniem un mazbērniem. Es dziļā cieņā noliecu galvu jūsu priekšā par to, ka ir mūsu valsts," sacīja Zatlers.

Konferences atklāšanā ar uzrunu uzstājās politiski represētā Saeimas deputāte Sandra Kalniete. Viņa norādīja, ka izsūtīto ar katru gadu paliek mazāk, tāpēc ir tik svarīgi, lai valsts vadība apzinātos pienākumu pret politiski represēto cilvēku dzīves apstākļiem, veselību un labklājību, kā arī domātu kā palīdzēt atgriezties Latvijā tiem cilvēkiem, kuri joprojām dzīvo Sibīrijā.

"Tikpat svarīgi, lai nevainīgi cietušajiem valsts sniegtu morālo gandarījumu un beidzot uzceltu nacionālas nozīmes piemiņas vietu. Šogad Latvija gatavojās vērienīgi svinēt valsts pastāvēšanas 90.gadadienu, un tā būtu īstā reize atklāt pieminekli komunistiskā terora upuriem, bet pieminekļa vēl arvien nav," sacīja Kalniete.

Viņa norādīja, ka totalitārā komunisma upuriem ir jāsaņem gandarījums arī starptautiski. Ne tikai ASV, bet arī Eiropas Savienības valstu vadītājiem ir jāvienojas par totalitārā komunisma noziegumu nosodījumu. Kaut arī pēc Padomju savienības sabrukuma klājā ir nākuši pārliecinoši fakti par represiju patieso mērogu un upuru skaitu, lielākā daļa Eiropas politiķu vēl aizvien izvairās atzīt, ka nacisms un komunisms ir bijuši vienlīdz noziedzīgi krimināli režīmi, kas pelnījuši Eiropas līmeņa nosodījumu.

Jau ziņots, ka 1941.gada 14.jūnija deportāciju rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

1946. un 1947.gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnu nama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941.gada 14.jūnijā aizvesto bērnu – galvenokārt bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem – tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnunamos. Taču ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām dzimtenē varēja atgriezties tikai 50.gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941.gadā izsūtīto pēcteči.