Jānis Krastiņš redakcijā ieradās, lai atvainotos visiem, ko pērn apzadzis. Lai arī ieslodzījumā pavadīti 24 mūža gadi (visas sodāmības par zagšanu), pēdējos 16 viņš nodzīvojis brīvībā; varējis labi nopelnīt ar metāllūžņu vākšanu, tāpēc jo grūtāk saprast, kas lika ķerties pie zagšanas… Lai tuvotos izpratnei – tam stāvoklim, ko varētu raksturot kā "ieskatīšanos dvēselē" -, aicinājām J. Krastiņu uz sarunu par dzīvi.

No skolas uz skolu ar "pārpūlētām smadzenēm"

J. Krastiņš:

– Esmu dzimis Sēmes pagasta Vilksalās. Māte ar tēvu izšķīrās, kad vēl biju maziņš (tikai 13 gadu vecumā uzzināju, ka man ir cits tēvs – viņš pie manis atbrauca uz Kandavas internātvidusskolu); pēc tam dzīvojām Zantē, vēlāk – Jelgavas rajonā, kur māte sagāja kopā ar tādu Stefanu Krastiņu. Mācījos Glūdas astoņgadīgajā skolā, bet ar mācībām negāja… Tad mācījos Krimūnu astoņgadīgajā skolā, bet tur mani no mācībām atbrīvoja. Pabiju Jelgavas psihslimnīcā – man bija aizliegts atrasties vietās, kur daudz cilvēku apgrozās; kur var smadzenes pārpūlēt (kaut kāda slimība bija atklāta); tikai reizi nedēļā bija jābrauc uz skolu mācīties.

– Kā tad sajutāt, ka smadzenes pārpūlētas?

– Bija mežonīgas galvas sāpes, acis miglojās – tādi visādi uzbudinājumi nāca virsū.

– Varētu teikt, ka "nervi uzdeva"?

– Jā, es ilgu laiku – pa sešiem, septiņiem mēnešiem – nogulēju Jelgavas slimnīcā. Mani nosūtīja mācīties uz Adamovas sanatorijas skolu Rēzeknes rajonā. No turienes es aizmuku. Man nepatika, ka tālu no mājām prom.

– Bet kur tad var aizmukt, ja tālu no mājām prom?

– Nu kā – izgāju ārā, iekāpu mašīnā un aizbraucu.

– Uz kurieni?

– Uz mājām Tukuma rajonā.

– Cik gadu tad bija?

– 14 gadi. Tā es nonācu specskolā.

– Tāpēc vien, ka aizbēgāt uz mājām?

– Jā, nekādu tādu pārkāpumu pirms tam nebija. Jelgavā bija tāda Vovere – inspektore, kas atbildēja par nepilngadīgajiem. Mātei laba draudzene. Viņai vajadzēja plānu pildīt un viņa māti pierunāja, ka tur var labi mācīties, nekādas uzraudzības, un viss – mani nosūtīja uz turieni.

– Uzreiz gribas vaicāt, kādas bija attiecības ar māti?

– Nu kā? Māte mīlēja iedzert. Visu dzīvi līdz savai pēdējai dienai viņa lietoja alkoholu. Kad atrados cietumā, viņa nomira.

Zādzības, lai pabraukātos…

– Ko teiksiet par specskolu? Nekas labs par tām nav dzirdēts…

– Ko es teikšu – ja dažādu vecumu grupas nodalītu, būtu citādi, bet tā – stiprākais pazemo mazāko – cenšas visādi izkalpināt. Tur sēžot, domā tikai par bēgšanu. Draugi viens otram stāsta, ka kaimiņos bagātas sievietes dzīvo, un tas aiziet baumu baumās… Jā, skaitās, ka es tur apguvu autoatslēdznieka profesiju, taču neko nesapratu – ņēmu no vienas burtnīcas pārrakstīju otrā.

Iznākot no tās skolas ārā, es uztaisīju motocikleta zādzību. Mani atbrīvoja…

– Vai zogot par sodu nedomājāt?

– Par to nedomāju – gribēju tikai pabraukāties. Tas bija krievu laikā – nabagam cilvēkam nebija pieeja pie tāda motocikleta, jo tas maksāja ap 1000 rubļiem. Tikai pabraukāties bija doma.

– Iedzēris nebijāt?

– Nē, tajā laikā alkoholu nelietoju. Mīlēju ātrumu. Jau mazs puišelis būdams, ļoti labi vadīju transporta līdzekli. Tas arī viss. Bauskas rajonā tolaik gāja tāds azarts par to Kaupēnu (pēckara gados Bauskas pilī apšāva vienu bandu; ilgu laiku turēja placī un neapglabāja cilvēku iebiedēšanai). Un visiem bagātniekiem, kas Bauskā bija, mēs močus patīrījām. Nekur jau tie nebija – kā paņemti, tā vienā kaudzē samesti; policija ar smago mašīnu savāca. Tāds azarts, lai kaut ko sev piesavinātos, nebija.

Bet šeit, Tukumā, gadījās tā – mani sadūra, un viens mani ar motocikletu veda, taču es nezināju, ka tas ir zagts. Viņš ieskrēja stabā, bet es pamodos no tā, ka asinis visu laiku nāca pa rētu (kājas locītavā artērija bija pušu). Mani aizturēja policija, un atceros, kā tagad, – tiesnesis Students ienāk kamerā iekšā (uz tiesu nemaz neveda) un saka: "Trīs gadi…"

Tukuma policija no sen seniem laikiem nav bijusi tāda, ka kaut kur iedziļinātos; pajautātu – kāpēc tu tā darīji? Ko un kā? – Ne reizi.

Cietuma likumi

– Kas notika pēc pirmās motocikla zādzības?

– Mūs noķēra, un mani iesēdināja Centrālcietumā, kur nosēdēju septiņus mēnešus un 15 dienas līdz tiesai (tai laikā nosacītu sodu nebija) un pēc tam atbrīvoja.

– Kādas sajūtas pirmo reizi cietumā?

– Pārvarēju visu. Kad ieej kamerā, vispirms jāpagaida, kamēr tevi pasauc; tad ar tevi parunā – no kurienes un kā; ja kamerā kāds pazīstams, tad ir savādāk, taču vienalga bija jāiziet "pierakstīšanās". Ja pie pirmā galda sēdēja kādi desmit cilvēki, tad katrs pa kādām piecām reizēm iesita pa sirds rajonu un kaklu; tad bija "parašūta lēciens" un visādas tādas lietas.

– Ko nozīmē "parašūta lēciens"?

– Tev jāuzkāpj otrā stāva gultā, tad tev aizsien acis un uz galvas jālec lejā. Iedomājies, ka jākrīt uz betona grīdas – kāda sajušana…? Tomēr uz grīdas nenokrita – apakšā stāvēja četri cilvēki ar izstieptu deķi. Tā pārbaudīja tavu reakciju – cik pārbijies būsi. Taču tas bija krievu laikā.

Kad otrreiz nonācu cietumā, nebija vairs ne "pierakstīšanās", ne citas pārbaudes; jau zina, no kurienes esi un par ko sēdi. Cietuma pasts strādā ļoti ātri. Taču pa ceļam no "karantīnas" uz kamerām ir tāds vokzaļčiks, kur var satikties un arī dabūt pa galvu. Sit tur tādus, kas labākās kamerās iekārtoti. Ja nāc no normālas kameras, kur mužiki sēž (mužiks ir neatkarīgs vecis), tad viss kārtībā. Es pirmos gadus, kad sēdēju, kluss un mierīgs biju.

«Degpunktā» skatījos – Rīgā bija slepkavība liela; nošāva sievieti un pēc tam paņēma vīrieti – čigānu pēc tautības – mežā. Es ar viņu sēdēju kopā. Varu pateikt – viņš ir narkomāns, bet pie ieročiem neķersies. Nav tas cilvēks. Pieņemu, ka viņš varēja būt maldināšanai pielikts (lai pastaigā pa mežu un aizved pēdas uz citu pusi); varbūt kaut kas par to bija piesolīts. Cietumā viņš bija no vecajām autoritātēm un nekad nevienam neiesita.

– Bet kā var kļūt par autoritāti, nevienu nepārmācot?

– To var panākt arī citādi – piemēram, atsakoties no darba un nestrādājot; par tādu kļūsti, ja lec pret policiju, spļauj viņiem acīs, neklausi nevienam. Ar gadiem par to sāk cienīt. Mana iesauka ir Tarzāns.

Pa nakti braukājot

– Kas sekoja pirmajai – motocikla zādzībai?

– Atkal motociklets. Dzīvokļu zādzības man nav bijušas; kā pateikt – nemīlēju pa dzīvokļiem iet. Bija visādas sīkas zādzības, pēdējā – Brocēnu zavods.

– Bet, pag, par ko tad kopumā 24 gadi nosēdēti? Motociklus vien zagāt? Kas bija, tā teikt, jūsu profils?

– Mašīnas zagu; pabraukājos un pametu. Pēdējā lieta bija krāsaino metālu zādzība. Tā iesākās tā – brālis Saldū strādāja uz dzelzceļa par brigadieri, un es aizbraucu pie viņa ciemos. Man bija pašam savs transportlīdzeklis – JAWA 350, bet Brocēnu zavoda strādnieki nozaga manai jawai blakusvāģi. Es gāju uz zavodu un teicu, lai atdod, šie – nē. Viņiem bija māla raktuves – tad pirmais, ko ņēmu – atslēdzu strāvu, nogriezu kabeļus; turpat uz vietas arī sadedzināju. Atblāzma bija mežonīga, bet ugunsdzēsēji pat neatbrauca… Sīkumus no zavoda paņēmu, bet man iedeva sešus gadus (par zādzību un mantas bojāšanu; gribēja uz mana rēķina norakstīt daudz ko – ķieģeļus, ugunsdrošības inventāru un vēl visu ko). Mūsu dēļ atlaida apsardzes brigādi – par to, ka nenovaktēja.

Tas notika pirms 16 gadiem, bet tagad vienkārši gribēju izpalīdzēt puišelim – pat nevaru paskaidrot, kāpēc man to vajadzēja darīt; Zemītē vācu metāllūžņus – katru nedēļu nāca nauda…

– Varējāt taču puisim aizdot, un miers?

– Viņš jau tāpat man parādā lielu summu. Naudu no viņa nesagaidīt, to zinu labi – mājās divi bērni un nav, ko ēst.

Šobrīd tieku apsūdzēts par zādzībām Zentenes un Pūres pagastā. Vienā mājā paņēmām veclaicīgu karieti (bet tur viss bija izdemolēts un neviens iekšā nedzīvoja; nav skaidrs, kā no tādas vietas vispār iesniegums par zādzību bijis).

– Kam tādu karieti vajadzēja?

– Kolekcionāriem. Es viņu pārdevu Rīgā par kapeikām. Pēc tam vecu skapi paņēmām, bet vēlāk mājās to sadedzināju, jo bija kožu saēsts. Neviens kolekcionārs tādu neņēma. Bija metālu zādzības.

– Kur tad zagāt – lauku saimniecībās?

– Nē, no dāčām, kur saimnieki tikai vasarās atbrauc.

– Pēc kā redzat, kuru māju vērts apzagt?

– Mums viss notika, pa nakti braukājot. Kur gaisma nedega, tur viņš droši gāja iekšā – pārbaudīja, vai kāds nedzīvo. Mājā nekad arī nelīdām, tikai šķūnīšos; savācām krāsaino metālu, pārdevām; cik iznāca, tik iznāca – mašīnai, degvielai un ēšanai.

Zagļa padomi

– Es gribu atvainoties cietušajiem – lūgt viņiem piedošanu. Atlīdzināšu nozagto mantu vērtību, gan ne visu summu uzreiz, taču – cik spēšu, kad sākšu strādāt. Es visu nodarīto ļoti nožēloju – esmu to pārdomājis un daudz raudājis. Vienam cietušajam saimniekam Zentenes pagastā jau lūdzu piedošanu.

Otrs, ko gribu teikt, – tagad ir daudz tādu, kas bez dzīvesvietas blandās apkārt. Pārsvarā tie ir puišeļi, ne rūdīti zagļi, kas kaut ko pademolē, nozog un vēlāk izmet ārā. Tāpēc saku – nav prātīgi atstāt mājas bez uzraudzības. Ja māja pa ziemu neapdzīvota, tad ielaidiet tajā kādu padzīvot, kas var pieskatīt; tāpat tagad pieejama policijas apsardze; kaut apsardzes uzlīmi vai kādu citu mānekli uzlieciet durvīm. Tad neviens iekšā nelīdīs!

– Tātad neapdzīvots īpašums mudina cilvēku kļūt par zagli?

– Jā. Saprotiet, ja tas būs labi sakopts, neviens nemēģinās ielauzties, jo zina, ka saimnieks var parādīties. Bet ir tādas mājas, dāčas, kur iekšpusē viss solīdi, bet ārpuse švaka. Tām piekarina klāt lielas atslēgas, bet tiesātajiem un arī jauniešiem tādas slēdzenes tikai rada azartu. Ja kārtīga atslēga, značit kaut kas vērtīgs iekšā, tāpēc saimniekiem iesaku nelikt lielas atslēgas. Zinu māju, kur saimnieks pie durvīm bija uzlicis zīmīti "Lūdzu, nelauziet. Šeit alumīnija izstrādājumu un nekā cita vērtīga nav." Esmu pie tās dāčas piebraucis divas reizes, un neviens to nav lauzis un iekšā līdis. Es tādiem saimniekiem esmu pateicīgs.

Ļoti liela kļūda ir avīzē likt informāciju par apzagtajām vietām un reidiem; visi, kas ar zagšanu nopietni nodarbojas, skatās, kur policisti vairāk apgrozās.

– Ko ieteiksiet auto īpašniekiem?

– Nopērkot ieroču veikalā elektrošoku, vienalga kurai mašīnai signalizāciju sabojāšu. Tiem, kas mašīnas atstāj pie mājas, iesaku lietot mehāniskus bloķētājus (uz stūres vai pedāļiem). Zaglis nelīdīs mašīnā, kur nav atstāts radio. Magnetola jāizņem pilnībā, ne tikai tās panelis. Ja paņemts panelis, tad parasti cenšas saimniekam to pārdot atpakaļ (paneli tādu pašu pēc koda tāpat vairs nedabūsi); neiesaku atstāt automašīnas ceļu malās – pa ceļiem braukā sirotāji. Ieraugot pamestu mašīnu, viņi nelaiž garām izdevību.

***

Protams, mūsu saruna bija daudz garāka – Jānis labprāt atcerējās kriminālās autoritātes, ko pazinis (Sniedziņu, Urbančiku, Pruli un citas), un kavējās atmiņās par to, kāpēc tik maz sanācis godīgu darbu strādāt – lielākoties tāpēc, ka zagļa slava pa priekšu gājusi (joprojām nākoties pārtikt no gadījuma darbiem, tāpēc Jānis ir pateicīgs tiem saimniekiem, kas viņa kriminālo pagātni neņem vērā).

Vai izdevās saprast, kas Jāni mudinājis zagt? Ielūkošanās sevī sanāca ļoti nosacīta, taču, vispārinot šo problēmu, atbilde varētu būt šāda – negaidiet iejūtību un sapratni no tiem, kam bērnībā tā liegta. Un padomāsim, cik sāpīgi sit iejūtības trūkums ikvienās attiecībās – bez iejūtības ne vien metāllūžņus, bet valsti nozagt nieks; ta jebkādu noziegumu paveikt prieks…

Zīmīgi, taču arī šī materiāla apjoms tika ierobežots, jo vairāk vietas jāatvēlot labiem cilvēkiem un viņu darbiem. Mēs zinām, kādā sabiedrībā dzīvojam – kāpēc būtu jāklausās zaglī?

P.S.

Šobrīd Jānis atkal atrodas Tukuma RPP Īslaicīgās aizturēšanas vietā – šoreiz par jaunu noziedzīgu nodarījumu, kas vairāk saistīts ar krāpšanu, ne zagšanu.