9. maijā, Uzvaras svētkus pār hitlerisko Vāciju svinēja vēl dzīvie kara veterāni un viņu tuvinieki.

Kritušo karavīru atdusas vietā Pils ielā pulcējās pārsimts ļaužu. Arī gados jauni. Pirms piemiņas brīža kapsētā ļaudis gāja pareizticīgo Dievnamā. Aizdedza sveces par saviem mīļajiem. Arī par tiem, kas no kara neatgriezās. Dieva vārdus sacīja mācītājs Tēvs Joans. Vēlēja Dieva mieru dvēselēm viņā saulē un veselību dzīvajiem. Runas izpalika. Ko vairs sacīt. Karš taču nav bērnu spēle. 23 miljoni 100 tūkstoši dvēseļu no bijušās Padomju savienības tika ziedotas uz lielvaru "spēlīšu" bendes bluķa. Ko vairs…
Laikā, kad Tēvs Joans pasvētīja piemiņas vietu, amatnieki, kas tobrīd ar asfaltu aizlāpīja rakuma vietu, iedarbināja dricekli (ierīce, kas asfaltu blietē). Kāds no veterāniem darbiniekiem palūdza, vai nevarot vismaz uz Dievvārdu laiku pārtraukt. Vīri atmetuši ar roku un turpinājuši savu… Nākot no svētbrīža, ļaudis uz ielas runāja, ka tas laikam speciāli darīts, lai tie tur, "nepareizie" nedzird pātarus. Un tā tie pārpratumi un naids rodas. Vienkāršas muļķības, neiecietības un nepieklājības dēļ.