22. martā Tukuma kultūras namā izskanēja Ziedoņa Stutiņa rīkotais folkfestivāls «Kurzemītes maliņā». Ne maz, ne daudz – tā programma bija sadalīta trijos pasākumos dienas garumā. Pirmais koncerts rīta pusē tika veltīts bērniem, pēcpusdienā uzstājās jaunie talanti, bet četru stundu ilgajā vakara koncertā – teju visi 40 festivāla dalībnieki.

Jāatzīst gan, – paši dalībnieki lielākoties bija arī skatītāji un vērtētāji, tomēr festivāls apliecināja – ja arī folkmūzika un dzeja šobrīd nav īpaši iecienīta, tiem desmitiem vai simtiem, kam tā aktuāla, ir svarīgi reizi pa reizei sanākt un būt savējo vidū. No mūsu rajona kā jauni talanti atklājās Madara Rutka no Viesatu pagasta un tukumniece Maija Lanka (abas dziedāja ģitāras pavadījumā), bet dzeju gan lasīja literāti ar pieredzi – Elmārs Augusts Rumba, Inta Riekstiņa un Gvido Drage. Piedāvājam sarunu ar vienu no festivāla dalībniecēm un tā organizatoru.

Ar sapni par estrādi

Ņemot vērā, ka priekšnesumi raiti sekoja viens otram bez pārtraukuma, uz nelielu iepazīšanās sarunu izdevās sarunāt vien Madaru Rutku. Lūk, viņas stāsts.

M. Rutka:

– Šobrīd studēju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē.

– Ko tad Latvijā ģeogrāfam darīt?

– Domāju, ka globālās sasilšanas apstākļos ģeogrāfiem nākotnē darba netrūks. Pirms divām nedēļām sāku mācīties Olgas Rajeckas vokālajā studijā un pirmais, ko viņa man teica: "Tev jāiet dziedāt uz operu." To pašu teica arī Kaspars Dimiters. Tagad esmu ļoti apjukusi (vispār šokā) par to, ko darīt turpmāk, tomēr domāju, ka operu neizvēlēšos, jo gribu estrādi.

– Bet katrs "nopietnāks" mūziķis estrādes mūziku tomēr uzskata par nenopietnu žanru…

– Varbūt ietekmē tas, ka tēvs ir nedaudz publikai dziedājis un atzīst tikai estrādi… Man tas vienkārši ir ielikts šūpulī – cik sevi atceros, esmu gribējusi būt uz skatuves un dziedāt.

– Kādu tu redzi savu ceļu estrādē?

– Tā noteikti būs piedalīšanās dažādos konkursos. Tagad esmu pieteikusies aprīļa atlases kārtai «Jaunajās Zvaigznēs», un tad jau redzēs, kā būs – gan jau aizies. Es darīšu visu, lai tā būtu.

– Tavas dziesmas tādas liriskas, bet publikai jau patīk emocijas – vai nebaidies atklāti ļauties emocijām?

– Tā ir – atklāties ir grūti, bet kaut kādā brīdī tas aiziet, un tad rodas tā burvība starp skatītāju un dziedātāju; kad vari kaut ko no savas dvēseles dot. Tāpēc man arī patīk liriskās dziesmas – tāda ir mana daba, un tās skaistāko daļu varu atklāt tikai dziesmā.

– Nebaida izredzes pēc krietniem gadiem kļūt par Latvijas šlāgera ikonu?

– Es mainīšos – tā nebūs.

– Paldies, un lai tev veicas!

Ar ģitāru plecā dziesmas dziedot

Nedaudz garāka saruna padevās ar Ziedoni Stutiņu, kurš starplaikos starp izpildītāju pieteikšanu centās atbildēt uz būtiskākajiem jautājumiem par festivālu.

– Kā raksturosiet – kas ir folkmūzika?

Z. Stutiņš:

– Tad jāskatās atpakaļ pagātnē – kas vispār ir bardu kustība? Ar bardiem, vienkārši sakot, ir tā – visbiežāk cilvēks spēlē ģitāru un dzied savu dzeju, bet folkmūziķis visbiežāk izdzied dziesmas, nenosakot dziesmu vai teksta autoru. Šodien gan mazliet citādāk – kā dzirdējām, dzied arī «Prāta vētru», taču princips saglabājas – visbiežāk pamatinstruments ir ģitāra (lai gan šodien parādījās arī mandolīna, akordeons un klavieres; lietuviešu folkmūzikā ļoti iecienītas ir klavieres).

Lai saprastu, kas ir folkmūziķis, es parasti piesaucu pasaku par Brēmenes muzikantiem, kur arī galvenais varonis bija dziedošs puisis ar ģitāru.

Būtībā folkfestivāli Latvijā notiek jau kopš 1986. gada, kad bija tāda dziedošo ģimeņu kustība «Spiets»; kad «Spiets» atceļoja līdz Tukumam, viens no organizatoriem, Aldis Limanskis, deva tam nosaukumu «Kurzemītes maliņā». Man šis nosaukums tā iepatikās, ka tā arī nosaucu pirmo folkfestivālu, ko rīkoju Tukumā. Šis Tukumā ir otrais festivāls, vēl divi bijuši Kandavā. Šogad pasākums sakritis ar Lieldienām, tāpēc tā klusu padziedam. Citu reizi, kad nesakritīs ar Lieldienām, taisīsim divas dienas.

– Kāpēc neieradās koncerta afišā pieteiktie Valdis Atāls un Haralds Sīmanis?

– Valdis patiesībā ir kamīnmeistars; viņš vakar zvanīja un atvainojās, bet esot viens objekts jānodod. Ar Sīmani vienojāmies, ka viņš noteikti būs, taču ne vakar, ne šodien viņš neatbild uz telefona zvaniem; ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā, taču, acīmredzot, ir kāds iemesls, kāpēc nevarēja ieradies.

Arī Ieva Akurātere solījās būt, taču viņa diemžēl šobrīd ir Francijā. Visiem ir kaut kādi objektīvi iemesli, taču visi bija solījušies būt, un ceru, ka nākamgad viņi šeit noteikti būs.

– Kā izdevās sapulcināt tik daudz festivāla dalībnieku?

– Pirmkārt, pats esmu folkmūziķis un lielākoties visi ir mani paziņas (neteikšu draugi, bet ļoti labi paziņas); ar daudziem apēsts ļoti daudz sāls – kopā esam dziedājuši 30 gadus.

Kas bija jaunie folkmūziķi? Viena daļa paši pieteicās, ka grib būt šeit un spēlēt; mums, protams, viņiem jādod zaļā gaisma. Reklāma par festivālu bija gan abās rajona avīzēs, gan tika sūtīta uz vairākiem ziņu dienestiem un arī interneta portālu – draugiem.lv; un tāpēc sabrauca cilvēki no pusLatvijas.

Grupa «Baobabs» un Liepājas studentu teātris ir jau pārbaudītas vērtības. No jaunajiem man personīgi ļoti patika rīdzinieks Mikus Straume; ļoti perspektīva šķita arī Madara Rutka no pašu rajona.