Pēc pūrenieku domām, īstā Meteņu diena ir 26. februārī. Citi gan saka, ka Meteņi bijuši mēneša sākumā, dienu pirms Pelnu dienas, ar kuru sācies Lielais gavēnis. Visvisādi dzird runājam par šīm dienām. Pūrenieki svinēja 23. februārī. Un vispār šie svētki mūsdienās esot stiepts jēdziens – var gan tā, gan šitā. Ka tikai nosvinēti. Ne vainas arī vairākas reizes pasvinēt – pa reizei savās mājās, tad – sābros.

Vējš – patiesībā īsta vētra – iepriekšējā naktī bija paplosījusies. Nedarbus labi sastrādājusi tā, ka elektriķi rāvās vaiga sviedros. Bet tas jau sīkums – mēs paši par skādi samaksāsim, pacels atkal tarifus. Vai tāpēc vērts asaras liet?! Latvieši nav sīkumaini. Vētru gan tagad sola teju katru nedēļas nogali, un reiz pa reizei solījumi arī piepildās – vējainā iepūš ar' savās stabulēs.

Folkloristi gan domājot, ka tas viss ar valdības ziņu notiekot. Darba dienās jāpiepūš paša vaigi un dūšīgi jāstrādā, lai pagānīgo inflāciju var dabūt zemāku, bet sestdienās – lai vētra pūš, nevienam nekur nav jāsteidzas. Ja elektrība atslēdzas, var likties slīpi un pie reizes padomāt, kā to latviešu tautu brangāku darīt.

Meteņu dienas bērni Pūrē sabrauca jau laikus – gaismas laikā, lai var tā pamatīgi izrādīties, kas ir kas. «Milzkalnieki» no Smārdes pagasta, «Pūrs» no Slampes, «Vācelīte» no Zantes, viesi no Liepājas puses, Brocēnu novada Virzas ciema, pašmāju «Pūrlāde» un «Pūriņš». Sabrauca Pūrē visa dzīvā radība – no sīkas pelītes līdz pat pašam elles lielskungam Velnam ar garu asti. Un – raganu raganas! Visas teicās esam labās. Apsviedīgas. Viena par otru skaistāka. Stiprināja visus atbraukušos un arī pašmāju ļaudis ar Ausmas Skurstenes vārīto bukstiņbiezputru. Un tā zostele! Mēli dažs kārumnieks norija. Nu ko, mēle pagalam. Arī labi. Nevajadzēs lieki klukstēt. Kāds gudrais pat teicis, ka valoda veicina nesaprašanos…

Skolotāja Velga Dektere Pūres skolas folkloras kopas bērniem vēl pirms lielās uzstāšanās atgādināja Meteņdienas ticējumus: meitenes nedrīkst šūt, vīri – klaudzināt, dauzīties. Citādi… Nu, ja citādi – vējš klāt! Bet Pūrē vīri to nav ņēmuši pierēs. Būvē, ceļ, ceļu taisa, un kā nu to var paveikt bez klauvēšanas, būkšķēšanās?!

Bet – viss labi beidzās. Sabrauca sābri pie savļaudīm. Pamētāja pa gaisu daiļdancotāja zābaku. Tas tāpēc, lai lunkani dancojas lielajos deju svētkos. Maskās izrādījās, nesdami auglību jaunajai ražai un atgaiņājot ļauno. Nekas, ka zem jumta kultūras nama zālē tas notika. Vējš pa skursteņa cuku, palodzes maliņu daļiņu vai pat visu paņēma un iznēsāja ļaudīm, lai arī citiem labais tiek.

Gruntīgā folkloriste Līga Cvetkova no «Milzkalniekiem» pastāstīja: "Meteņi ir laiks, kad saulīte, gaiss, tu pats, ikviena dzīva radība apmetas uz pavasara pusi. Nav jau strikti noteikts – šodien, rīt vai aizparīt tas notiks. Daudziem jau sen noticis. Dažam allaž sirdī pavasaris. Arī tumšajā Veļu laikā. Tas laiks katrā ienāk tieši tad, kad jāatnāk. Tad cilvēks atliecas un apmetas tik sparīgi, ka sirsniņa pa muti izkāpj laukā. Gribas skriet, kliegt, visus samīļot, bet tu taču pats to labi zini!.."

Mājupceļā saulīte augšās mētājās caur mākoņmalām, vaļoja mākoņu gubas kaudzēs. Gaišie stari izspraukušies apspīdēja laukus. Pastaigājās, izgaisa, atkal no jauna atgriezās. Zeme bija pelēcīga – pelnu krāsā, bet cik tad vairs ilgi…