Kādā karstā, nu ļoti karstā dienā, kad Saules stari spieda pie zemes ne vien cilvēkus, bet pat rāpuļus, čūska Čša pamodās no ilgāka snauda un atskārta, ka mutē iesprūdis sauss zars. Mēģināja izspļaut – neļāvās, jo pašas mēle izrādījās. Ohh, šī saule – ja nu varētu iemācīties ar to sadzīvot… Ar šādu domu Čša ievilkās krūmā ko ēdamu sagaidīt. Ilgi gaidīt nenācās, jo – čibu čabu – garām vilkās vēl viena čūska; tāda čaboša un graboša, tomēr varen žiperīga. Čūsku pieklājības likumi lika vienai otru pasveicināt. Tā, kas krūmā, nošņācās: "Čšāā!" Tā, kas uz taciņas: "Spāā!" Nu tai, kas Čšā, acis kļuva apaļas. Kas tad tas par vārdu? Tā arī viņa pavaicāja: "Kass tass par vārdu?" Bet čaboši grabošā Spā arī izbolīja acis un brīnījās: "Kas tie par laucinieku jautājumiem? Vai Spā nezināt?" Čša tā kā sadrūvējās – nē, Spā viņa nepazina. Tāpēc nācās atzīt vien savu lauciniecisko izcelsmi un pavaicāt, kas tas par modernismu – Spā? Tā arī viņa pavaicāja: "Kas tas par modernismu Spā?"
Nu Spā ņēmās skaidrot: "Tas ir tā, ka tu baudi karstumu un akmiņu spēku. To var izbaudīt, tikai rāmi guļot un ļaujoties karstiem akmiņiem…" "Tu lien uz pirts akmeņiem?" Čša pavisam prasti atvaicāja. Viņa nesaprata. Taču nē, karsto akmiņu spēku var baudīt SPA – īpašā čūsku atjaunošanās vietā. "Bet kāpēc tu tā grabi?" vēl prastāk uzvaicāja Čša. "Tālab, ka laiks atjaunoties," atsmēja Spā; viņai, lūk, ritot, jau 13 gads, un čūskai tas bija cienījams vecums.
Šā vai kā Čša nolēma doties līdzi Spā – viņa skaidri saprata, ka nepieciešams atjaunoties. Čūsku SPA neatradās tālu – ikurāt saulainā pļavā varžu dīķa malā.
Turpmāk vēl.