Andrejs Mizis Latvijā ir atzīta autoritāte biškopības jautājumos. Viņš beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti, neklātienē Rjazaņas biškopības tehnikumu, bijis biškopības pasniedzējs Zaļenieku un Vecbebru lauksaimniecības tehnikumos, strādājis kādreiz slavenajā kolhozā «Lāčplēsis». Aizvien bijis aktīvs biškopības nozares atbalstītājs, propagandētājs. Pašlaik viņam ir sava biškopības produktu firma «Miandum». Tā kā nereti medus patērētāji aizvien vēl visai maz zina par medu un arī par bitēm, par šo tēmu vairāk mums stāsta pats Andrejs Mizis.

Bites apsteidz cilvēku

A. Mizis:

– Bites ir veģetārietes, neēd neko no dzīvnieku valsts. Tās savāc to, kas augiem paliek pāri, proti, nektāru. Bites savāc jebkuru saldu vielu, bet cukuriem tajā ir jābūt vismaz 5%. Bites ir tā būvētas, ka ar visu tiek pašas galā, pašas arī ražo būvmateriālus mājai, kurā dzīvo. Šīs veģetārietes apsteidz mūs, augstākos mugurkaulniekus, visos rangos. Piemēram, vai jūs varat bez grūtībām nēsāt mugursomu, kura ir 3/4 no jūs pašu svara? Bite spēj pavilkt netīrumu, kas ir viņas mājoklī un kas ir 100 reizes smagāks par bites svaru! Turklāt velk, ievietojot mutē, tātad mums tas smagums būtu jāņem zobos. Un vēl: bite dienā spēj saražot produkciju tik, cik pati sver.

Šis darbīgais kukainītis par mums ir daudz, daudz vecāks. Kukaiņi vispār ir 300 miljonus gadu veci, bet bites ir 30 miljonus gadu vecas. Biškopja profesija ir zināma nepilnus 200 gadus. Pasaulē ir 90 miljoni bišu saimju, no kurām 49 miljoni ir īpašumā, bet 41 miljons vēl joprojām dzīvo savvaļā. Šis lielais laiks ir izmācījis bites izdzīvot.

Tās no auga ņem saldvielu, ko saucam par nektāru, un arī tādu saldvielu, ko rada augsta temperatūru svārstība: dienas siltas, naktis aukstas. Tad daļai augu rodas izsvīdumi. Ja runājam par izsvīdumu medu un medu, ko ražo no nektāra, tad cilvēkam vērtīgāks būtu izsvīduma medus. Kalnainās valstīs, Austrijā, ražo izsvīdumu medu: bites uzved augstu kalnos, kur uz augiem rodas izsvīdums. Mums pārsvarā bites vāc nektāru; ja ir izsvīdums, tad tas arī tiek savākts. Ir tādi augi, kas nektāru izdala dienas pirmajā pusē, tad no rīta atnes nektāru, bet pēcpusdienā bite meklē izsvīdumu. Vēl dabā ir trešais saldums, kaut arī psiholoģiski ne pārāk pieņemams, tomēr ļoti veselīgs: uz dažādiem augiem savairojas kaitēkļi, kas apēd augu zaļās daļas. No tā, ko apēd, kukaiņa organismā viss nepārstrādājas, kaut kas tiek izdalīts no organisma, un to kukainis noliek tur, kur viņš strādā. Šis izdalījums arī ir salds. Arī to bites savāc un atnes. Tā ir bāze, no kā bites ražo medu. Ja neviens bitēm netraucē, bišu ražotais medus vienmēr ir dabīgs produkts.

Kā bites ražo medu?

A. Mizis:

– Kas ir medus? Precīza atbilde skanētu: "Tas ir bišu medus." Mūsu Ministru kabinets formulējis: "Medus ir dabīga viela, ko bite ražo no augu nektāra vai augu dzīvo daļu sekrēta, vai sūcējinsektu izdalījumiem uz auga dzīvām daļām, kurus tās vāc, pārveido, papildinot ar savām īpašām vielām, nogulsnē, dehidrē, uzglabā un atstāj medus šūnās nobriest un nogatavoties."

Kas ir mākslīgais medus? Ieliek katlā cukura sīrupu, pieliek invertēšanas materiālu, un ir mākslīgais medus. Tas ir mākslīgi invertēts sīrups, bet vārds "medus" tur nedrīkst būt. Vārdu "medus" var lietot tikai tajos gadījumos, ja medu ir taisījušas bites.

Bites vāc dabā esošu saldvielu, atnes stropā un ievieto šūnās, kas ir bišu būvēts dzīvoklis – katrai bitītei sava šūna. Bites labi zina, ka siltumā atnestā saldviela nestāv, tā skābst, un tāpēc cenšas iespējami ātri no saldvielas dabūt laukā cukuru. Ja ūdens daudzums ir lielāks par 22%, rauga sporas sāk darboties. Bitei triju diennakšu laikā jāpanāk jebkura nektāra iebiezināšana līdz 80% sausnas. Šūnas dibenā bites ieliek šo šķidrumu un palielina tā iztvaikošanas virsmu. Saimē standarta temperatūra ir 35 grādi. Ir jāpanāk gaisa maiņa, lai no stropa mitro gaisu izvadītu, bet sauso ievadītu. Bites uztaisa ventilatoru: sastājas rindā, griež spārnus un ventilē.

Dabā vienvērtīgo cukuru nav, bet medū pavisam maz ir divvērtīgo cukuru, galvenokārt ir reducējošie cukuri – glikoze un fruktoze kopā -, kas medū ir galvenie. Bites neņem pretī saharozi, tas ir, divvērtīgo cukuru, tāpēc tā pievieno atvestajam nektārinvertāzi. Bitei ir dziedzerīši, kas ražo fermentu – invertāzi. Ja vienai bitei invertāzes par maz, tad tā savu invertāzi nodod otrai bitei, sabāžot snuķīšus kopā. Bites ķermeņi ir kā transporta daļa – tās medus guziņā ir slēdzējmuskulis, kurš darbojas atkarībā no tā, ko bite dara. Ja viņa nes nektāru mājā, slēdzējmuskulis guziņu noslēdz un gremošanas traktā tas nenonāk. Kad bite atgriezusies stropā, nektāru tā izpūš ārā. Kad viena bite fermentu iedod otrai bitei, tā savukārt to sadala tālāk.

Bites ražo tādu medu, kāda izejviela ir dabā. Var būt, ka pārsvarā ir kāds noteikts medus, ko bites nes. Tās izvēlas to augu, kur labāks nektārs, kur tas ar cukuru bagātāks. Ir ienesuma izlūki, kuri meklē, vai kaut kur kaut kas ir neuzmanīgi nolikts un kur zied nektāraugi. Izlūks atrod nektāru, atnāk mājā un paziņo citām bitēm. Maijā Latvija ir dzeltena – zied ziemas rapsis, kura nektārā ir 70% cukura un 30% ūdens. Bitenieki saka: "Atkal medu sacūkojušas, rapsi atnesušas." Bites nes to, kas tajā brīdī ir pieejams.

Uz rudens pusi medus kļūst aizvien tumšāks. Tie gaišie medi ir maigi. Nākamie nāk tādi, kas kaklā cērt, bet augustā – viršu laikā – medus vēl tāds nedaudz rūgtens. Jo tumšāks medus, jo tas labāks mūsu organismam. Pircējam ir tā: jo gaišāks medus, jo vairāk garšo bērniem, bet, kad nāk padzīvojuši cilvēki, viņi izvēlas tumšo un saka, ka gaišais par daudz salds.

Bites nehaltūrē

A. Mizis:

– Bišu saimē nav priekšnieka. Saimē katrs zina, kas jādara. Atkarībā no bišu sajūtas izdalās noteikti fermenti. Arī sargi ir stropā, kas pēc smaržas atšķir un neielaiž mājā svešiniekus. Katrai bišu saimei ir sava smarža. Kā bite var atšķirt 90 miljonus dažādu smaržu? Tas ir gadu tūkstošiem izstrādājies mehānisms.

Bišu saimēm ir noteikta darba kārtība: sanest nektāru, nogatavināt to; kad tas nogatavināts, aizvākot šūnas, tas ir, uzlikt savu zīmogu. Un nav vajadzīga nekāda kvalitātes kontrole. Bite zina, ka produktus atbilst prasībām, lai to varētu saukt par medu.

Dabā ir tā, ka bitēm nepieciešama pietiekami liela šūnu saimniecība. Bites nevar neņemt to, kas ir dabā. Tas samazina dējību bišu mātei, kas audzē jauno maiņu. Tām bitēm, kas pavasarī un vasarā dzimst, mūžs ir viens mēnesis. Pēc mēneša nāk maiņa. Rudenī, kad bites iet ziemošanā, tās dzīvo sešus mēnešus. Visas brīvās šūniņas bites piepilda ar nektāru, neņemt saldumu tās nevar. Ja pienes nektāru tik daudz, ka nav vairs kur likt, bites aizspieto un visu bagātību atstāj. Bites var paņemt līdzi tik, cik var ielikt guziņā. Labākajā gadījumā stropā ir 60 000 bišu. Mukšana notiek uz rudens pusi, un šādos stropos parasti ir kādi 30 000 līdz 40 000 bišu. Viena bite paņem līdzi 40 mg medus. Lauvas tiesa paliek mājā, un ar tiem 40 mg pietiek bites izdzīvošanai trim dienām. Medus ir enerģētika. Bites savu māju apkurina ar medu. Bites apēd medu, ražo siltumu. Medu pārvērš enerģijā. Pašām bitēm nepieciešami 90 līdz 100 kg medus.

Vēl bites nes mājās putekšņus. Cilvēka daļa ir tā, kas ir vairāk par 100 kg. Puteksnīši, ko nes, nodrošina bitēm taukus un olbaltumu. Putekšņi iziet pienskābo rūgšanu – pēc tāda principa kā skābējam gurķus vai kāpostus. Bite putekšņus ieliek šūniņā un ar galviņu pieblīvē, uzlej virsū medus kārtu, lai netiek gaiss klāt. Skābēts puteksnis labāk izmantojas. Bitēm gadā vajag 15 kg putekšņu.

Medus kā džentlmenis – ar savām uzvedības normām

A. Mizis:

– Cik daudz ēst medu? Norma – 1 grams uz vienu pašsvara kilogramu dienā. Medus jāēd divās, trijās reizēs – ēdot medu, enerģija ļoti strauji atbrīvojas, jo medus satur glikozi.

Medus ir kā džentlmenis – ar savām uzvedības normām. Bitenieks tur neko nevar padarīt. Medus pats ir noteicējs, cik strauji tas kristalizēsies, sacukurosies. Dažkārt kristāli ir tikpat lieli kā cukuram. Kristāliem ir trīs formas: ir kā cūku tauki, ko nevar atšķirt, ir nelieli kristāli un ir ļoti rupji kristāli. Kristalizācijas temps ir atkarīgs no tā, cik daudz medū ir glikozes. Jo glikozes būs vairāk, jo ātrāk sacukurosies. Rapša medus satur galvenokārt glikozi, kas strauji kristalizējas. Otra medus daļa ir fruktoze, kuras ļoti daudz ir balto akāciju ziedos. Akāciju medus nāk no Ukrainas, Moldāvijas, Ungārijas… Fruktoze savukārt nemaz nekristalizējas.

Maija rapša medus jau jūnijā būs kristalizējies. Novembrī vai decembrī medus pārsvarā būs kristalizējies pilnībā. Pircēji uz kristalizējušos medu rausta degunu – no desmit pircējiem tikai divi tādu grib. Diemžēl tirgotājs tirgos to, ko grib pircēji. Ja vajadzēs, iekrāsos arī. Ungārijā esmu redzējis, ka to dara kompānijā «Zelta nektārs» – noliktavās bija arī muca ar pārtikas krāsvielu… Šis 7000 tonnu medus pārstrādātājs 3000 tonnas medus pārdod ārpus Ungārijas. Medus jāpērk tāds, kāds tas ir savā dabīgajā uzvedības formā!

Ko vēl nezinām par medu?

– Vai rapša medus ir mazāk vērtīgs, ja pagājušajā gadā to tirgoja ievērojami lētāk nekā parasto medu?

A. Mizis:

– Rapša medus ir jaunums. Patērētājs šo medu labi nepazīst. Taču tas, ka šis medus ir sliktāks par jebkuru citu, ir mīts. Rapša medus ir enerģētiskais medus, kas ir labs sportistiem, svarcēlājiem.

– Kas ļauns notiek, ja medu silda, lai tas nebūtu kristalizējies?

– Ar cukuriem nekas slikts nenotiek. Medū bez cukuriem ir vairākas bioloģiski aktīvās vielas, kas bišu saimē saglabājas 35 grādu temperatūrā. Saimē nekad nav siltāks; ja ir, – bites vēdina stropu. Sildīšana šodien tehniski ir atrisināta ļoti labi: ir speciālās sildīšanas jostas, kurām pievienots termometrs. Tiklīdz temperatūra ir vajadzīgā, sildierīce atslēdzas. Vienīgi, lai medu atkausētu, ir ļoti ilgi jāgaida – kādas trīs diennaktis. Maksimums sildīšanai var būt 40 līdz 45 grādi, ne grama vairāk! Reiz viens lepns veikala direktors prasīja, kā medu dekristalizē: gāzes plīts, uz tās vanna, kurā ir medus kanna un ūdens vannā vārās. Bet – tas jau nav vairs dekristalizēts, bet gan vārīts medus ar pavisam citām, ne medus īpašībām!

– Uz kurām Latvijas firmām var paļauties, ja cilvēks grib nopirkt medu?

– Latvijas Biškopības biedrībai ir taisni tāda pati uzlīmīte uz medus burkas kā "zaļajai karotītei". Uz uzlīmes ir karodziņš, apakšā – uzraksts "Latvijas Biškopības biedrība", augšā uzraksts – "Latvijas produkts". Pērciet pirmām kārtām tādu medu, kam ir šī uzlīmīte. Pērkot medu ar šādu uzlīmīti, ko katrs ražotājs nevar dabūt, jūs esat nopirkuši arī neklātienes kontroli, kas garantē produkta kvalitāti.

Otrs, ko varu ieteikt, – medus jāpērk no pazīstamiem biškopjiem. Pasaulē puse medus, kas tiek patērēta, tiek nopirkta no biškopja pa tiešo. Un nevienas valsts ieņēmumu dienests nav iemācījies no bitenieka iekasēt!

– Cik gadus medu var uzglabāt, lai tas nezaudētu labās īpašības?

– Medum nav glabāšanas termiņa, ja glabā pareizi. Medus pats sevi iekonservē. Izrakumos ir atrasts simtiem gadu vecs un labs medus! Medus ir higroskopisks. Ja burciņa nebūs labi aizskrūvēta, tas no gaisa uzņems ūdeni, un burciņas virspusē izveidosies šķidra kārtiņa. Šķidrajā kārtiņā, kurā ir 22% ūdens, pirmais rūgs spirtiņš; skābeklis nāks klāt, un tad jau radīsies etiķis.

Medus uzglabāšanas temperatūra vislabākā ir no 0 līdz 10 grādiem, bet arī par istabas temperatūru nebūtu īpaši jāuztraucas. Galvenais, lai tikai vāciņš būtu aizskrūvēts.