Martā Kandavas novada domes sēdē deputāts Andis Gailītis, kas vēlēšanās startēja no zaļo zemnieku saraksta un domē iekļuvis tikai pirms nepilna gada, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas frakcijas izveidi. Tika minēti arī iespējamie frakcijas dalībnieki: ar savas līdzšinējās frakcijas darbu neapmierinātais Andis Gailītis, karojošais opozicionārs Dainis Rozenfelds un Tautas partijas pārstāvis Arnis Lēnerts. Sarunās bija noprotams, ka šai apvienībai varētu pievienoties arī «Jaunā laika» pārstāvis Normunds Štoferts. Politiski raugoties, iemesls šķita skaidrs – pilnā sparā sākusies gatavošanās nākamā gada pašvaldības vēlēšanām. Bija atrasts arī "kara darbības" iemesls – pārkāpumi un pat tā kā nelikumības SIA «Kandavas komunālie pakalpojumi» un tās vadītāja Aināra Vilkauša darbā.

Vainīgais atrasts?

Vismaz līdz 15. janvārim, kad deputāts D. Rozenfelds iesniedza domē jautājumus, kas it kā atklāja A. Vilkauša pārkāpumus, pašreizējai domes vadībai, arī priekšsēdētājam A. Ķieģelim iebildumu pret komunālā dienesta darbu nebija. Tādi neradās arī vēlāk, parakstot juristes atbildi, kurā jebkādi pārkāpumi komunālā dienesta darbā noraidīti. Vēlāk gan izrādījās, ka A. Ķieģelis izteicis A. Vilkaušam rājienu par atrašanos interešu konfliktā un nodevis viņa lietu izskatīšanai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB).

Sarunās ar abu konfliktā iesaistīto pušu pārstāvjiem – A. Gailīti un A. Ķieģeli – aizvien skaidrāk atklājās īstie "putras maisītāji", savukārt aizvien nenoteiktāki un nesaprotamāki kļuva A. Vilkaušam un komunālajam dienestam izteiktie pārmetumi.

Tad arī atkārtoti aicinājām uz sarunu «Kandavas komunālo pakalpojumu» vadītāju, kas nu ir nolikts par klupšanas akmeni pašreizējās domes vadības darbā.

A. Vilkaušs SIA «Kandavas komunālie pakalpojumi» (KKP) sāka strādāt pēc uzvaras amata pretendentu konkursā 2003. gada nogalē (neoficiālā informācija liecina, ka tajā esot piedalījušies septiņi cilvēki). Sarunās KKP vadītājs tiek raksturots kā ļoti izdarīgs, saimniecisks un arī taisnprātīgs vīrs. Vienlaikus uzsverot, ka taisnā valoda atklāj gan neprasmi laipot, gan diplomātijas trūkumu. Tā savukārt nereti robežojoties ar klaju neiecietību un atsevišķos gadījumos – pat rupjību. Konkrētus klajas rupjības piemērus gan neviens nosaukt nevarēja, bet minētie liecināja tikai par neiecietību gadījumos, kad tiek aizskarta uzņēmuma darbinieku cieņa vai arī ir vēlme saņemt kādas nepamatotas, uz citu rēķina iegūtas priekšrocības.

Kā daudziem saimnieciskajiem darbiniekiem, kam bijis vai ir savs privātais bizness, A. Vilkauša darbā lielākās problēmas sagādā aizdomas par iespējamo interešu konfliktu. Jā, viņa privātfirmu «Kalve» gan vada sieva, savstarpējos līgumus ar KKP paraksta vietnieks. Tā ka – iespējams – "visi papīri" pat varētu būt kārtībā, taču pēc būtības interešu konflikta situācija saglabājas. Vai par to no sākta gala nezināja kāds no deputātiem, kas visi kā viens nobalsoja par A. Vilkauša stāšanos amatā? Zināja. Vai līdz šim bija kādi būtiski iebildumi par KKP darbu? Nebija. Kur problēma? To arī centāmies noskaidrot intervijā. Mūsu sarunā ar Vilkauša kungu piedalījās arī KKP grāmatvede Inese Saliņa.

Cilvēkus bezcerībā nedzen

– Pirms meklējam atbildes uz jums izteiktajiem pārmetumiem, varbūt nedaudz varētu pavērtēt paveikto, palielīties? Vai varat salīdzināt – bija daudz to nepaveikto darbu, kas jūsu laikā beidzot paveikti?

A. Vilkaušs:

– Domāju, ka šajā uzņēmumā tā, ka darbi būs paveikti, nebūs nekad.

– Labi, jautāšu citādi. "Noēdīs" jūs, būs jāiet projām; vai ir kāda lieta, par ko jūs varētu teikt – jā, es ar to varu lepoties, tas man tiešām ir izdevies!

– Domāju, ka nē. Tas, ko darām, ir ikdienas darbi. Tie ir jādara, un viss.

– Nu tomēr…

– Varbūt vienīgi… Vairs neviens cilvēks nestrādā dienā par Ls 1,50, tā saucamo latnieku mums vairs nav. Viņi strādāja līdz pat 2005. gadam, kad mēs pārņēmām pilnīgi visu saimniecību. Jā, un vēl parādi…

– Uzņēmumam bija parādi?

– Uzņēmumam arī tagad ir parādi. Pat, iespējams, vēl lielāki nekā bija. Bet es runāju par bezcerīgajiem parādniekiem. Tādu mums vairs nav. Tolaik, kad stājos amatā, bija cilvēki, kas strādāja par Ls 1,50 dienā, un vēl no tā viņiem atvilka parādus. Un parāds bija 200 vai 300 lati. Pat vēl vairāk. Šos tā sauktos bezcerīgos parādniekus mēs pieņēmām darbā, nosakot algu, un šobrīd neviens no viņiem nav vairs parādnieks…

– Tad jau izrādījās, ka visi ir labi, strādīgi cilvēki, tikai gadījuma pēc nelaimē nonākuši?

– Tieši tā. Protams, viņi nav speciālisti. Bet šeit jau arī ļoti bieži ir darbiņi, kur nekādu īpašo specialitāti nevajag.

– Cik cilvēku šobrīd uzņēmumā nodarbināt?

– Ap 50. Seši, septiņi no tiem ir arī bijušie parādnieki.

Ja runājam bez tādas blefošanas, tad šis ir vienīgais, ar ko varētu palepoties. Bet pārējie – tie visi ir ikdienas darbi! Jā, varētu jau saukt strīpā – darba apstākļu uzlabošana un nezin kas… To varbūt varētu vērtēt darbinieki, bet es neredzu, ka būtu kaut kas milzīgs, ar ko var lielīties.

Uzņēmumā, kas strādā ar zaudējumiem

– Varbūt varat salīdzināt, kas kādreiz bija labāk, kas – sliktāk, kas – citādāk?

A. Vilkaušs:

– To jau nevar salīdzināt. Bija, teiksim, darbi, ko S. Zvejnieces laikā uzņēmums nemaz nedarīja, bet tagad darām. Visi šie jaunie zemes gabalu sakopšanas darbi…

– Jūs uzņematies arī dažādus līgumdarbus, kas nav saistīti ar tiešo pašvaldības pasūtījumu?

– Mēs pārsvarā no tiem arī dzīvojam, jo notērēt apsaimniekošanas naudu – tā jau nav māksla. Varam jau aizbraukt uz kādu māju un taisīt paraugskati. Un iedzīvotāji, vismaz viena daļa no viņiem, būs priecīgi – lūk, komunālie mums dara. Bet tai pat laikā tas viss maksā naudu. Un tādi sakopšanas darbi – vienalga, kas tas ir, vai nu pieliek kādu notekreni, vai ko piešpaktelē, nokrāso – tas viss ir stundu darbs. Tam cilvēkam jau liekas – nekas te nav izdarīts. Bet, kamēr uz to sīko darbu aizbrauc, kamēr tam sagatavojas un izdara – stundas paiet…

Tāpēc mēs pēc iespējas, īpaši šajā brīdī, kamēr mums valstī ir tā ekonomiskā krīze, inflācija, cenšamies mazāk mājās darīt sīkus, virspusējus darbus. Jo lielas jēgas no tā nav, bet nauda tiek tērēta pamatīgi. Apsaimniekošanas maksa ir ļoti zema – 10 santīmi par m² – un nekas jau tur nesalasās. Turklāt mums pietiekami daudz naudas aiziet neatliekamiem darbiem – katru gadu tīrām skursteņus, tāpat labojam jumtus: kā uznāk lielāks lietus, lielāks vējš, mēs jau uzreiz, daudz negaidot, braucam riņķī pielabot jumtus. Jo tie diemžēl ir veci.

– Kāda ir jūsu saimniecība?

Inese:

– Apsaimniekojam apmēram 600 dzīvokļus; 80% – vecais dzīvojamais fonds. Jaunais tik vien, cik Kūrorta ielā. Bet kas tur vairs jauns? Tāpat plakanie jumti, kas visu laiku tek.

– Šķiet, jums ir maza apsaimniekošanas nauda. Vai neesat interesējušies, kāda tā ir citās pašvaldībās?

A. Vilkaušs:

– Es esmu interesējies, bet saprotiet – apsaimniekošanas naudu var celt katra māja pati, iedzīvotāji novienojas – liekam cenu klāt..

– Jūs taču arī varat rosināt – tas ir jūsu pakalpojums – māju apsaimniekošana. Tas maksā dārgāk, un viss. Aprēķini taču to pierāda?

– Patiesībā šobrīd mums problemātiskāk ir ar ūdeni, ar šo saimniecību mēs ejam mīnusā. Ja pilsētā ūdens un kanalizācijas saimniecība aiziet ar plus zīmi, tad novadā – ar lielu mīnusu. Kāpēc? Tāpēc, ka urbumu ir daudz – Cēre, Valdeķi, Abavas iela, Matkule, Mustene… Urbumi ir, patērētāju nav, taču izdevumi ir. Turklāt ievērojami – visur ir atdzelžošana, visur ir elektrība, apkalpošana, visur ir darba algas…

Ja nebūtu politiskā cirka…

– Tad vietā ir jautājums – ko jūs tādā – pagrimušā, nerentablā – vietā nācāt!?

A. Vilkaušs:

– Es nevienu brīdi nenožēloju, ka piedalījos konkursā. Ja te – Kandavā – visur netiktu jaukta klāt politika, te varētu elles darbus izdarīt! Ja varētu strādāt tā, kā jāstrādā…

– Bet – vecās mājas, ne īpaši maksātspējīgi iedzīvotāji, nerentablā ūdens un kanalizācijas saimniecība…

– Varētu un var arī šeit daudz ko izdarīt. Piemēram, Matkulē. Kamēr tur bija gaļas cehs «Domingo» – mēs par šo pagastu kreņķus nezinājām, jo attīrīšanas iekārtas tur tagad uztaisīja jaunas un ūdens patēriņš bija mēnesī pāri par 1000 m³. Un ne tikai uzņēmumam vien. Bet tagad? Kopš «Domingo» nav, janvārī patēriņš nokritās uz 500 m³, bet februārī jau bija tikai 300 m³…

Ja jau te nebūtu tik liels politiskais cirks, tad jau arī būtu kādas ražotnes…

Kad Matkules darbnīcas gāja izsolē, divi konkrēti cilvēki atteicās no to apsaimniekošanas – viens sākumā atrunājās, ka no veikala līdz darbnīcām nav asfalta, bet pēc tam atzinās, ka šeit jau tik un tā dzīves nebūs. Savukārt otrs, uzzinājis, ka Matkule arī ir Kandavas novadā, pateica skaidri un gaiši – tad te nav interesanti. Es tiešām nezinu, kāpēc, bet no Kandavas uzņēmēji baidās…

Paskatieties kaut vai, kā tas notiek Pūrē – tur viss notiek… Tur viena firma bijušajās ķimikāliju noliktavās taisīja zivju cehu, mēs bijām aizbraukuši; es tā arī tiem uzņēmējiem teicu: "Ko jūs te?! Nāciet uz Kandavu, kur telpas ir pāri par matiem!" – "Nē, mēs Kandavā ne!"

Kad Siljēkabu noslepkavoja, piedāvājam «Domingo» visvisādus variantus, pat Kandavas stacijā, Cērē – vienalga, kur, lai tikai paliek, jo viņi tiešām ražoja un bija mums labi klienti. Nē, viņi vairs Kandavas novadu redzēt negrib…

– Kurš tad ar to savu cirku traucē: esošā vara vai tomēr opozīcija?

– Es domāju, ka abi divi… Nu nevar taču visu laiku politiku ar saimniecību jaukt!

– Kā tas notiek, ko viņi daudz var traucēt?

– Tas notiek ļoti vienkārši. Piemēram, es pārkāpju likumu un arī sava uzņēmuma statūtus, ja strādāju mājā, kur uzkrājums ir ar mīnus zīmi – ja mājā nav uzkrājuma, es nedrīkstu tajā nekādus darbus, uzlabojumus veikt. Un vēl – SIA nedrīkst strādāt bez peļņas. Arī revidente mums izsaka aizrādījumus. Bet tai pašā laikā no augšas – tur jāizdara tas, tur jāizdara šitas! Un velti teikt – nē, tur nevar darīt neko. Nevar, ja nav uzkrājumu un ir arī parāds.

Bet kā ir mums? Atceraties to pašu Palamarjuku? Tagad abiem diviem deputātiem, konkrēti – A. Gailītim un D. Rozenfeldam, kas tik ļoti pārdzīvoja, tā ņēmās, – viņiem jānāk un jānomaksā parādi, kaut vismaz par siltumu!

– To jau politiski varēja lemt – sociālā nodaļa piešķir pabalstu komunālajiem maksājumiem, kas tiek arī pa taisno ieskaitīti jūsu uzņēmuma kasē…

– Jā, viņai piešķīra pabalstu. Ievilka gan ūdeni, gan apkuri. Bet no tā laika līdz šim brīdim nekas maksāts nav. Ir tikai dzīvots un tikai ņemts.

Tai pašā laikā mūsu pilsētā dzīvo gan daudzbērnu mātes, gan veci cilvēki, kas knapi var pakustēt, bet viņiem ir jānes ūdens no viņas pilsētas malas! Taču, kad es konkrēti deputātam D. Rozenfeldam atgādināju, ka tur dzīvo simti cilvēku, ka tur nav viena Palamarjuka, ka vajag padomāt arī par tiem simtiem… To viņš vispār negrib dzirdēt. Jo, redz, tur tie cilvēki ir klusi. Viņi ar asarām acīs, zobus sakoduši, pacieš, gadiem ilgi pacieš…

– Šobrīd, kad gada atskaite ir gatava, ir arī revidenta atzinums, ir redzams, kā jums veidojušies ienākumi, zaudējumi? Laikam jau kopumā uzņēmums ar zaudējumiem tomēr nestrādā, jums taču ir līgumdarbi…

I. Saliņa:

– Strādā, strādā ar zaudējumiem. Nu kā – ar līguma darbiem mēs dotējam vienu daļu no cauruma. Tieši ūdenssaimniecības zaudējumi ir 29 000 latu; līgumdarbi, pakalpojumi, kas piepelnīti klāt – ap 10 000 latu. Bet kopējā namu apsaimniekošana tik un tā ir mīnusā. Jā, grāmatvediski gan šo gadu esam beiguši ar nelielu pluszīmi (aptuveni 1100 latu) – tas tāpēc, ka mums bija jāslēdz rezerves konts. Jo pašvaldība paņēma prom no mūsu bilances visus neprivatizētos dzīvokļus un daļu no ūdenssaimniecības objektiem. Šie īpašumi bija Zemesgrāmatā reģistrēti uz domes vārda, revidente aizrādīja, tāpēc arī no mūsu bilances tie tika noņemti. Kā ar šiem objektiem būs turpmāk, mēs vēl nezinām, jo tie tik un tā ir nodoti mūsu apsaimniekošanā.

A. Vilkaušs:

– Jā, pluss mums ir, bet tas jau ir tikai grāmatvediski. Bet – kā tad mūsu sēdē iet? Deputāti paņem vienu papīru, paņem otru – viņi jau nekad daudz nekur neiedziļinās. Vai nu kāds kaut ko ir padzirdējis, vai izdomājis, un tad tik sākas…

– Komitejās taču vispirms viss tiek apspriests.

– Bet tās jau ne ar ko neatšķiras. Tur jau tas pats cirks, kas domes sēdēs. Tur jau opozīcija iet uz principu – pret, un viss. Nedod, Dievs, ja kaut ko iepriekšējā piektdienā tirgū būs saklausījušies…

Šķiet, – cilvēks iekarsis

– Labi, par deputātu Rozenfeldu skaidrs – intereses un mērķi nojaušami, metodes – zināmas. Bet Gailīša kungs…

A. Vilkaušs:

– Gailītis? Jāsaka atklāti, biju izbrīnīts, un patiesībā to saka visi, kas viņu pazīst – kur viņam tas funktieris?! Šķiet – viņš iekarsis kā zirgs, kam klapes acīm priekšā – citu neko neredz.

– Varbūt jūs viņam ko personīgi esat nodarījis? Ja ne pašam, tad darbam, sievai, bērniem?

– Bija jau laikam mums kaut kas tāds… To pēc avīzes raksta varēja saprast – viņš bijis pie A. Ķieģeļa sūdzēties, ka komunālajos nav kaut kas kārtībā. Mums bija tāda saķeršanās, to var arī pēc papīriem apskatīties – no kur laika viņš sāka izmantot mūsu asenizācijas pakalpojumus.

Kā bija: visu laiku viņam «Pilī» nevajadzēja vest kanalizāciju. Un es arī neko neuztraucos – nu, nevajag, un viss. Kādu reizi tur traktorists aizbrauc, paņem kravu pa kluso…

– Vai es pareizi sapratu – līdz noteiktam laikam kanalizācija Gailīša uzņēmumam «Pils» tika izvesta tikai neoficiālā kārtā?

– Jā, ne-ti-ka izvesta. Kad sākām skatīties, ko vēl varētu darīt, kādus pakalpojumus veikt, lai tik piepelnītos un tiktu plusos, ieraudzījām, ka asenizācijas muca mums strādā ar mīnus zīmi. Sākām meklēt darbus klāt. Kā meklējām darbu klāt, tā parādījās neapmierinātie – vienam nav izvests, otram… Bet es visiem prasu pretī: "Pagaidiet, jūs esat to izvešanu pieteicis uzņēmumā?!"

– Cik jāmaksā par vienas mucas izvešanu?

– Astoņus latus.

– Un kāda ir neoficiālā takse, varbūt esat dzirdējis?

– Runā, ka pieci lati, bet A. Gailītis esot maksājis pāris latus par mucu…

Bet – atgriežoties pie mūsu strīda – zvanīja man arī Gailītis, ka viņam neizved kanalizāciju. Arī viņam tāpat jautāju: "Nu, kāpēc tu man pārmet, tu taču neesi šo pakalpojumu pieteicis!" – "Jā, es viņam (asenizatoram) visu laiku maksāju, kāpēc nebrauc!?" Nu, paklau, ja tu viņam maksā, tad arī prasi no viņa! Var jau būt, ka cilvēks tur brauc pa vakariem, pa naktīm, nu lai – tas jau nav tas pateicīgākais un vieglākais darbs. Bet kāds tam sakars ar mani!? Tā arī teicu: "Ja gribi, lai tev regulāri izved kanalizāciju, noslēdzam līgumu vai piesaki atsevišķi!"

– Kā tad jūs tik iecietīgi – gandrīz vai šķiet, ka esat piemiedzis aci uz tā sauktajām haltūrām, kas taču arī rada zaudējumus uzņēmumam – tā ir uzņēmuma mašīna, amortizācija, galu galā klienti, kas aiziet gar degunu…

– Pirmkārt, es neesmu tik barbarisks, lai katra solim izsekotu, un tas arī nav iespējams – katram stāvēt klāt un skatīties uz pirkstiem…

Bet šī tad varētu būt vienīgā lieta, par ko Gailītis varētu sūdzēties. Ja tā ir, kā priekšsēdētājs saka, ka Gailītis sūdzējies. Jo citu neko es nevaru iedomāties, par ko varētu sūdzēties.

Kā pie bikts…

– Labi, esam nonākuši pie sūdzībām. Tad nu varētu kopīgi izskatīt visus deputāta Rozenfelda 15. janvārī rakstītās vēstules jautājumus – pārmetumus par jūsu pārkāpumiem, kas nu tiek uzskatīti par pamatu "politiskajai krīzei Kandavas novada domē". Pārmetums numur viens, turklāt jautājuma formā – jūs komunālā uzņēmuma vajadzībām materiālus iepērkat ar kredītkartes palīdzību?

A. Vilkaušs:

– Jā, protams, ar uzņēmuma kredītkarti.

– Bet kur tad pārkāpums? Iepērkoties ar kredītkarti, atskaitē redzams katrs pirkums!

– Man jau arī tāds jautājums radās… Bet mums ir vēl lielāki "pārkāpumi": redzat, degvielu mēs uzņēmumam pērkam ar atlaidi un ar karti; te mums ir «Lukoil» atlaižu karte – tā kā mēs ņēmām no viņiem mašīnu, tad mums ir atlaide uz mašīnas mazgāšanu… Jā, un mums ir uzņēmuma kredītkarte, kam ir bankas noteiktais limits – 400 latu dienā.

– Nu, labi – joki jokiem, bet atzīstieties, kur te problēma!

I. Saliņa:

– Laikam jau domā, ka Vilkaušs iepērkas sev personīgi!

– Kā tad tas iespējams, ja bankas atskaite pretī? Varbūt Rozenfelds nezina, ka šī ir uzņēmuma kredītkarte?

A. Vilkaušs:

– Viņš to zina un saprot, bet nezina, ko tas nozīmē – atskaitīties. Ja es pirktu skaidrā naudā, tad jau gan es varētu sarunāt: "Ziniet, nesitiet man to, sitiet – šito!" Bet – ja es pērku ar karti dezodorantu, naglas vai krāsas – tas viss tā arī parādās. Tur nu neko nomuhļīt nevar. Tāpēc mēs to karti arī ņēmām – lai nebūtu, kur piesieties. Turklāt skaidrās naudas norēķini taču ir ierobežoti, un arī revidente mums aizrādīja, jo mēs pirmajā gadā strādājām ar skaidru naudu, ar avansa norēķiniem. Jā, tā bija vieglāk. Ja gribētu, varētu naudu grozīt – nu, kas – atdotu mēneša beigās atpakaļ, un viss. Bet tagad es gribēdams neko tādu nevaru. Taču cilvēks nesaprot.

"Izklaides" ar gultņiem

– Jums tiek pārmests, ka komandējumā uz Liverpūli brauca vēl viens cilvēks – Iveta Piese. Jau noskaidrojām, ka viņa jums devās līdzi kā tulks – labs angļu valodas zinātājs. Kur te problēma? Ko jūs Liverpūlē darījāt?

A. Vilkaušs:

– Nācās braukt pēc gultņiem… Attīrīšanas iekārtās ir tādi lieli kompresori, tie ražoti Amerikā. Kompresori sāka trokšņot, izjaucām, tad arī ieraudzījām, ka gultņi padiluši. Bet gultņi – specifiski, tiem jāiztur liela slodze un karstums. Sāku meklēt. Izbraucu visu Latviju no viena gala līdz otram, Latgali ieskaitot. Cerēju, ka tur dabūšu kaut ko līdzīgu, kas būs ienācis no Krievijas. Nedabūjām. Arī Lietuvā nedabūjām.

Tad man ieteica painteresēties pie tiem, kas tirgo amerikāņu automašīnas. Aizbraucu uz CHRYSLER centru, no turienes mani aizsūtīja uz «Amerikas auto» Biķernieku ielā. Jā, gultņi esot, kāda nedēļa pagāja – gultņi klāt. Bet – jāieskaita nauda pa priekšu. Ieskaitījām, ja nemaldos, Ls 560 latu. Kad preci ieraudzījām, izrādījās – tie nebija vis sarežģītie rullīšu gultņi, bet lodīšu gultņi, turklāt visi vienādi… Tobrīd bijām jau diezgan lielā izmisumā, jo vasarā attīrīšanas iekārtas smirdēja kā trakas. Un tieši tāpēc, ka nevarējām iepūst gaisu, nestrādāja kompresori.

Tad nu sameklējām šeit, Kandavā, vīru, kam Vācijā dzīvo labs draugs. Viņš savukārt sameklēja šo kompresoru detaļu izplatītājus; iznāca – no Vācijas uz Somiju, no Somijas uz Poliju, no Polijas uz Liverpūli. Kad sazinājāmies ar ražotājiem, viņi no Liverpūles atsūtīja mums tikai lapu ar detaļu nomenklatūras numuru, nemaz nenosaucot, kas tai remontkomplektā ietilpst. Maksā arī tie ļoti atšķirīgi – no 120 līdz vairāk nekā 1000 mārciņām, bet – kuru man vajag, es taču nezinu! Saprasties arī man tai tehniskajā valodā grūti.

Tāpēc nolēmām – braukšu prom. Aicināju Ivetu Piesi par tulku, nopirkām internetā lētās biļetes, paņēmām vecos gultņus līdzi. Godīgi sakot, biju diezgan lielā šokā: viņi teica, ka kantoris ir netālu no lidostas. Bet tas netālu izrādījās 80 km! Braucām ar taksi, un tas brauciens nu mums izrādījās dārgāks neka lidmašīna. Bet – gods un slava – mūs sagaidīja; kad, iegājis rūpnīcā, redzēju, ka manu gultņu rezerves daļas mētājas, tad jau palika tā vieglāk…

Un vēl – tas gultnis, ko šeit pirkām par Ls 50, tur maksāja 4,8 mārciņas. Turklāt te mums par kompresoriem prasīja Ls 15 000, tur tie maksā, var teikt, Ls 3 000! Tad nu sarunājām: līdzko mums te būs kādas problēmas, viņi man par 1500 mārciņām atsūtīs līdz Polijai kompresoru vien, bez gaisa resīveriem, elektromotora, un es aizbraukšu pakaļ.

– Bet – atgriežamies pie sūdzības – kur problēma?

I. Saliņa:

– Vilkaušs esot braucis izklaides braucienā…

– Piedodiet, ka man jājautā, bet – vai Iveta Piese jums būtu tāda kā draudzene?

– Nu nekāda svešiniece nav, ar galīgi svešu cilvēku jau nesarunātu. Viņa mums ekskursijas vada…

– Nē, nē, ne jau par tādu pazīšanu, cik noprotams, šeit ir runa…

– Kā jūs domājat – viņa man mīļākā?! Varu oficiāli paziņot, – man ir sieva un no viņas prom iet negrasos…

I. Saliņa:

– Deputātiem jau stāstīja, kāpēc brauc un kur. Bet D. Rozenfelds jau neklausās: "Pēc gultņiem? Muļķības!"

A. Vilkaušs:

– Patiesība jau viņu neinteresē. Es viņam saku: gala iznākums no šī mana brauciena – vinnēti 300 lati (es iztērēju par gultņiem un braucienu kopā Ls 700; bet te man tie būtu maksājuši Ls 1000). Jā, varbūt man varēja izmaksāt prēmiju…

Kaut kas no acīmredzamā un neticamā

– Jums pārmet, ka pēc Statūtiem nav paredzēts, bet jūs tomēr esat sev iecēlis vietnieku.

A. Vilkaušs:

– Statūtos tādas lietas pat netiek paredzētas, lai gan mēs tur ļoti daudz ko esam ielikuši iekšā, lai iespējami plaši varētu darboties, mums pat ir zelta kalšana paredzēta…

– Kas tad ar to nodarbotos? Kāda ir jūsu profesija?

– Esmu šoferis – auto krāna vadītājs.

– Tā taču tagad tik pieprasīta profesija! Varbūt metiet pie malas šo nepateicīgo nodarbošanos un ejiet strādāt par autokrāna vadītāju?

– Man nekur nav jāiet, man pašam tāds jau ir.

– Jūs esot viltojis savas sievas parakstu piedāvājumam par ūdens ņemšanas vietas izbūvi Tirgus laukumā. Kāpēc jums jāvilto paraksts un – kur krimināls?

– Atnāku vakarā mājās, sieva vāra zupu un saka: "Zini, man ir jāraksta piedāvājums par akas izbūvi (viņa vada mūsu uzņēmumu «Kalve»). Bet es neesmu nekad rakstījusi, palīdzi uzrakstīt!" Kamēr sieva vārīja zupu, es viņas vietā turpat, pie galda, rakstīju. Kad jau bijām aizgājuši gulēt, atcerējāmies, ka papīrs nav parakstīts. Tad nu viņa, tāda pusaizmigusi, arī parakstījās. Bet D. Rozenfelds domā, ka es to esmu šeit, pie šī paša galda darījis.

– Nu un?

– Pārdzīvojums – nolietoju domes mēbeles.

– Bet – kāda starpība?! Varbūt tās akas izbūvei bija liels konkurss un ir doma, ka jūs tur kaut ko tā…

– Nu, nē taču, tur tiešām tā vieta bija briesmīga. Tāpēc izdomāja, ka vajag pārbūvēt vecā stilā. Bija pretendentu atlase. Nekādas lielās summas tur nebija… Bet D. Rozenfelds jau vispār par to ieinteresējās tikai gadu pēc akas uzbūvēšanas! Visu laiku aka nostāvēja, nebija tai nevienas skrambiņas, bet, līdzko parādījās Rozenfelda pārmetumi, tad uzreiz aku sāka intensīvi demolēt.

– Neticas kaut kā, ka te ir kāds sakars… Tad jau jābūt galīgā bērna prātā.

– Un kā gan citādi!? Bet – kāpēc tieši tad, kad ielikām avīzē par iespējamo saistību ar demolēšanu, no tā laika vairs nedemolē neko? Es nesaku, ka kāds to organizē, bet sakritība ir…

Kas tie tādi – "nenoskaidroti apstākļi"?

– Piektais pārmetums – esat veicis remontu Lielajā ielā 26. Un tur "nenoskaidrotos apstākļos" jūsu dēls iegādājies divus dzīvokļus. Vēl tiek jautāts, vai tur bijis projekts, kas saskaņots ar iedzīvotājiem.

A. Vilkaušs:

– Jā, tiešām manam dēlam tur ir divi dzīvokļi, projekts ir. Turklāt visi deputāti, arī D. Rozenfelds par to nobalsoja – tur bija veikals, kas tika pārveidots par dzīvokli.

– Ko nozīmē "nenoskaidroti apstākļi"? Vai bijusi kāda vardarbība, kāds krimināls pārkāpums, lai iegūtu īpašumā šos dzīvokļus?

– Nē taču! Gadiem ilgi tie dzīvokļi stāvēja tukši, tur bija logi izsisti un pa iekšu dzīvojās gan kaķi, gan dzērāji. Tur tiešām bija vienas šausmas. Domes sēdēs šie paši deputāti, kas ir tagad, un arī iepriekšējie nāca man virsū, jo šī māja ir mūsu apsaimniekošanā. Tad mēs abi ar Ati Puhaļski (toreiz Attīstības nodaļas vadītāju) intensīvi meklējām kaut kādu iespēju, kā varētu šos dzīvokļus īpašniekiem atņemt. Tie bija iesākti privatizēt, bet nebija līdz galam noformēti un nomaksāti. Lejas dzīvoklim, kur bija veikals, īpašnieks – Belerts Arvīds – dzīvoja Inčukalnā, parāds bija palielinājies līdz Ls 3 000. Otram dzīvoklim nebija līdz galam nokārtoti papīri, un tā īpašniece Kārkliņa Elga dzīvoja Saldū. Arvīds bija mutiski vienojies ar kaimiņieni, ka tā no viņa dzīvokli atpirks un taisīs lielāku, un mēs to arī atbalstījām. Bet kaut kas tur nojuka, un iespējamā pircēja aizbrauca uz Īriju.

Tā pagāja gads, un nekas nenotika. Man ēdās domē virsū, tāpēc es šos dzīvokļus piedāvāju visiem uzņēmējiem, visiem, kam vien varēju. Bet neviens interesi neizrādīja. Tad nu mans dēls Ģirts brauca pie viena īpašnieka, pie otra un sarunāja, vienojās, samaksāja un sāka rīkoties.

Bet neskaidrie apstākļi? Kamēr mans dēls tur nebija iegājis, tai mājā nebija problēmu – ūdens sala ciet, kanalizācija, var teikt, uz goda vārda turējās; apkure – katram sava krāsns, savs šķūnītis (dažam tādu nemaz nebija). Patiesībā tur nemaz nav kur tos šķūnīšus uztaisīt. Cits kurināja ar briketēm, cits nesa malku pa klēpītim, cits nekurināja vispār. Kad dēls pieslēdza centrālo apkuri, uzreiz parādījās Palamarjukas jautājums – kā tad tā, kāpēc viņai nav, kāpēc viņai nedod?! Bet kā tad nedod? Dod. Un ne jau viņai vienai. Arī «Stropiņa» apkuri tas atrisināja. Kā tur tās sievietes nemocījās! Ar tīkliņiem lai malku nesa, jo uzglabāt jau nebija kur.

Nu tagad, kad viss ir sauss, silts un tīrs, tad Vilkaušs tas sliktais. Kāpēc tad tā?!

Katrs ar savu mērauklu mēra

– Uz revolucionārās vēstules jautājumiem esat atbildējis, bet vēl ir palikuši citi jums publiski izteikti pārmetumi. Smagākie saistīti ar tā saukto interešu konfliktu – jūsu vai jūsu ģimenes uzņēmums, kuru vada sieva, izpilda pašvaldības pasūtījumus, kurus savukārt menedžējat jūs pats. Ko tad KNAB šai ziņā ir konstatējis?

A. Vilkaušs:

– Vēl nezinu, gaidām ziņu. Jā, esmu amatpersona. Jā, mans uzņēmums pildījis domes pasūtījumus (trijos gados par Ls 2 500), bet es šos līgumus neesmu parakstījis.

– Parakstījis jūsu vietnieks. Bet varējāt jūs šos pakalpojumus nopirkt no kāda cita drošāk un lētāk, vai ne?

– Tikko Jakubovics zvanīja un pastāstīja, ka smēdes pakalpojumus es būtu varējis dabūt arī tehnikumā. Es tiešām nezināju. Bet es to pārbaudīšu… Nezinu, vai lētāk, mums jau galvenais, lai vispār tos pakalpojumus dabūtu. Jo diezgan bieži bijis tā: vakarā – 21.00 un vēl vēlāk – esmu saucis savas privātfirmas kalējus… Par to tehnikumu ir tā: zinu, ka gribam dabūt metinātāju, tur ir tik sarežģīti, tik grūti… Viņam ir savi darbi un savas darīšanas, viņi nesēž un mūs negaida. Tur es tā nevaru: "Tagad met šito darbu pie malas, mums jāsteidzas citur – komunālie gaida." Ar tehnikumu es tā nevaru, bet savā «Kalvē» – varu.

– Pēdējais – Gailīša izteiktais pārmetums – jūs esat pārdevis pašvaldības SIA pats savu automašīnu. Summa tā kā esot par lielu un konkursa nebija…

– Viss bija. Savu mašīnu pašvaldības SIA es sāku izmantot no pirmās savas darba dienas, par to ir noslēgts līgums. Gadu nobraucām, redzējām, ka tehniskais mašīnai ļoti labs, bet – vizuālais… Tā mašīna bija pamatīgi pienesta ar visu ko. Redziet, kad es atnācu strādāt, mums nebija ne busiņa, ne kā. Materiāli tika pievesti ar šasiju. Man tas bija par lēnu. Mans auto ir pikaps, tur var daudz salikt, sasēsties; brauca strādnieki un vedām arī materiālus. Nu, protams, ka mašīnas skatam par labu tas nenāca. Tad nu gribējām pirkt uzņēmumam jaunu, vienīgais, ko varējām – ņemt uz līzinga. Nebija un arī tagad mums nav iespēju, lai tā vienkārši varētu kaut ko nopirkt, nav mums tās naudas.

Tad nu dabūjām ekspertu, kas visu novērtēja, un noslēdzām līgumu, ka pērkam manu mašīnu ar pēcmaksu. Ne ar vienu citu mēs to nevarējām sarunāt. Par to, kā pareizi visu noformēt, interesējāmies un saskaņojām visās malu malās. Kā mums ieteica, tā arī visu noformējām.

– Domes priekšsēdētājs minēja, ka jūs esot rupjš pret iedzīvotājiem.

– Jā, ir tāda lieta. Es jums pastāstīšu konkrētu piemēru, bet jūs tad varētu pateikt, kā darītu manā vietā. Gadījums tāds: Liepu ielā mani darbinieki – četri vīri – plēšas divas dienas pa kanalizācijas akām, lai dabūtu vaļā aizdambējumu. Izmirkuši, nosaluši, nosmērējušies līdz riebumam! Te pēkšņi iznāk viens no mājas – tāds, kas kādreiz mazu brīdi komunālajos ir strādājis, bet par dzeršanu padzīts, un sāk manus vīrus zākāt: "Kas jūs, idioti, muļķi, pēdējie… neredzat, kur ir aka, nevīžojat sniegu parakt!…" Runā, bet neredz, ka esmu turpat, blakus. Tad es nu saku: "Idioti, s…, nu tad nāc un parādi, kur ir tā aka!" Sāka bakstīties ar koku, bet – nav nekā: "Ai, man likās, tepat kaut kur bija." Tad nu devu pretī, lai pazūd…

Jā, pret šādiem cilvēkiem esmu rupjš. Arī pret ļaunprātīgiem parādniekiem, kas visu redz tikai melnās krāsās un vēl nāk un lamājas, pieprasa visu ko, arī pret tiem es varbūt esmu rupjš, jā. Ziniet, tie, kas tiešām ir slimi un nevarīgi, kam jāpalīdz, ar tiem problēmu nav. Bet ir arī pavisam citi cilvēki. Tā pati lielā kliedzēja – mēs viņai iedevām visu, visu sakārtojām, iedevām pat darbu – kas iznāca? Apzagās un pazuda.

– Parādnieku un dažādu sociāli atbalstāmu cilvēku jautājumus jau būtu jākārto sociālās palīdzības dienestam, Leitarta kungam.

– Leitarts jau tā daudz dara. Viņš jau tāpat regulāri tiek "pamests zem tanka". Sociālā dienesta iespējas arī nav neizsmeļamas, bet deputāti tik diktē – iedod, tam, tam, tam un tam… Mēs tāpēc sadarbojamies. Ja cilvēks – parādnieks – ir darba spējīgs, mēs viņam iedodam darbu. Jo tās jau ir labākās zāles, kā problēmas risināt. Bieži ir tā: tikko kādu liekam pie darba, parādi uzreiz tiek nomaksāti.

– Cik kopumā jums iedzīvotāji ir parādā?

– Iedzīvotāji – Ls 15 000. Un to gan ielieciet avīzē – mēs tagad tos lielākos un nekaunīgākos – tie ir pieci vai seši cilvēki – atdosim parādu piedzinējiem – «Kredītreformai», lai, kā saka, tiek sabojāta biogrāfija.

"Caur mani rakšana nesanāks!"

– Varbūt jums kā revolucionārā strīdā iesaistītajai trešajai un visvairāk aprunātajai pusei būtu kas sakāms? Izmantojiet izdevību!

A. Vilkaušs:

– Nezinu… Es jau smejos, laikam kāds deputāts gatavojas vēlēšanām un grib mani aicināt sarakstā, ja reiz tādu popularitāti dāvā. Bet saku uzreiz – es kandidēt negrasos.

– Vai šie notikumi jums netraucē strādāt?

– Protams, ka visa šī jezga traucē strādāt. Pirmkārt, strādnieki nejūtas labi – tas viss taču arī viņus skar, viņi tiek pazemoti, jo iznāk tā – viss, ko komunālie dara – viss ir slikti. To pašu Ziemassvētku vainagu – cilvēki ar sirdi un dvēseli cīnījās, strādāja, centās, lai būtu skaisti, lai būtu prieks. Bet D. Rozenfelds ieliek avīzē, ka tas nekam neder, avārijas izraisīšot un kādas vēl nelaimes no tā vainaga būšot!… Apzāģē strādnieki kokus, atkal klāt, skatās uz pirkstiem, lai tik būtu ko gānīties…

– Ak, jā, jūs taču esot arī privāti tirgojis komunālā uzņēmuma nocirsto koku kravas.

– Kā privāti!?

– Jūsu darbinieki zāģējuši kokus, divas kravas pārdevuši malkai, bet uzņēmuma kasē nauda iemaksāta tikai par vienu kravu.

– Nu, ziniet! Par šiem vārdiem gan var nākties atbildēt. To, ka D. Rozenfelds pats ir pieradis tā – vienu domei, otru sev – tā ir cita runa, bet lai ar šo mērauklu citus nevērtē… Gan jau lielajā KNAB meklēšanā šis tas nāks gaismā, noilguma jau vēl tiem darījumiem nav, 10 gadi vēl nav pagājuši…

Un par cilvēku, iedzīvotāju interesēm runājot – par tām jau no tiesas netiek domāts, viņu jau interesē tikai cilvēku tracināšana. Satracina, sakūda, tad pats paiet malā – sak, es jau neko…

Kā tad mums te viss sākās? Ne jau janvārī, bet pērn oktobra beigās. Tepat, domes zālītē, mani uz sarunu paaicināja D. Rozenfelds. It kā lai palīdzētu komunālajiem risināt problēmas. Sākumā abi ar Gailīti runāja riņķiem un apkārt vien, bet tad kādā brīdī sāka mierināt: "Tu neuztraucies, mēs tik te tā, tev nekas nebūs. Tev tikai jāpalīdz ar informāciju, lai mēs varētu dabūt nost augšu…" Konkrēti vārdu un uzvārdu nenosauca. Tad arī teicu tos vārdus: "Jūs man varat rakt riņķī vien un apkārt, bet caur mani nē, tas nesanāks!" Un tad arī sākās: "Ja tu neesi ar mums…" Tad sāka šķirstīt tos papīrus. Te pārkāpums, tur pārkāpums…

Viens labs piemērs D. Rozenfelda "rūpēm" par cilvēkiem ir Ķiršu ielas gadījums. Viņš vispirms pats iedzina cilvēkus izmisumā – uz Trīs zvaigžņu spēlēm par fantastiskām cenām lika par mājas uzkrājumu nokrāsot fasādi. Tajā laikā par cenām, kas tuvas šodienai. Par to naudu tolaik varēja, ja ne trīs, tad divas mājas noteikti nokrāsot. Cilvēki vēl tagad par to maksā, tai mājā neko nevaram darīt, bet nu Dainis ir uzmeties par "glābēju" – kūdītāju, lai tik cilvēki neiet ārā no saviem vecajiem šķūnīšiem…

Jā, es gribu dzirdēt KNAB viedokli. Protams, neviens uzņēmējs, arī es negribu mazgāt netīro vešu, bet – vadzis ir lūzis…

Un vēl – vajag paskatīties, kā viņš te pret cilvēkiem izturas – tas labais cilvēks – tā ir maska. D. Rozenfelds iedomājas, ka var atļauties uz visiem kliegt un lamāties tikai tāpēc, ka ir deputāts… Un nezinu, kāpēc, bet A. Ķieģelis nespēj savus darbiniekus aizstāvēt.