Olimpiskās spēles Pekinā pasaules attīstītās valstis nostādījušas kutelīgā situācijā: no vienas puses, gribētos cīnīties par slavu un medaļām, no otras – vai izlikties neredzam Ķīnas kompartijas asiņainos darbus? Un vēl – vai gan vispār teikt Ķīnai kādu skarbu vārdu, zinot, cik lielā mērā izmantojam tās lētās preces?

Kā redzam, attieksme ir visdažādākā – ja kinorežisors Stīvens Spīlbergs, protestējot pret Ķīnas atbalstu Sudānas valdībai, kas atbildīga par krīzi Darfūrā (šajā Āfrikas valstī nogalināti apmēram 300 000 iedzīvotāji un 2,3 miljoni devušies bēgļu gaitās), atteicās kļūt par Olimpisko spēļu māksliniecisko konsultantu, tad mūsu pašu šķēpraidis Vadims Vasiļevskis (vēl nesen Lietuvā uzrādījis otru labāko sniegumu pasaulē šosezon) teic, ka nevajagot jaukt sportu ar politiku – piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs tomēr esot katra sportista sapnis, uz kuru jāiet četrus gadus. Un ne viņš viens tā domā – tā domā arī pašmāju Olimpiskās komitejas vadība, lielākā daļa žurnālistu, politiķu un vispār liela daļa sabiedrības. Kā citādi būtu gadījies, ka 10. martā, kad Latvijā ieradās bijušais Kanādas Parlamenta loceklis un Karaliskais prokurors, šobrīd Karaliskās universitātes demokrātijas studiju padomes loceklis Deivids Kilgors, viņu sagaidīja vien saujiņa ķīniešu vingrošanas sistēmas Faluņgun vietējo entuziastu un divi žurnālisti.

Jāpiebilst, ka Kilgora kungs ar savu vēsti jau pabijis 40 dažādās pasaules valstīs; nebija par lepnu viņu uzklausīt ne parlamentārieši Īrijā, Dānijā, Itālijā, Čehijā, ne citviet Eiropā; arī Igaunijas parlamentā jau izveidota atbalsta grupa tibetiešiem, tikām latvju runas vīri nogaidoši – no kuras puses vējš pūtīs, uz kuru pusi muguriņas locīt un nesamocīt?… (Jau pēc Kilgora kunga viesošanās parlamentā izveidota deputātu grupa Tibetas atbalstam, Rīgā tiks rīkoti piketi 9. un 10. aprīlī. – Red.)

Ko vērtas uzvaras bez cilvēciskas cieņas

Seminārs «Vai Olimpiskās spēles var apturēt cilvēktiesību pārkāpumus?» notika, lai pievērstu plašāku uzmanību tam, ka Faluņgun praktizētāji Ķīnā (vēl 1999. gadā viņu skaits sasniedza 100 miljonus) tiek pakļauti nežēlīgām represijām un nelikumīgi izmantoti par orgānu donoriem. Pēc D. Kilgora ziņojumā «Asiņainā raža» apkopotajiem datiem spriežot, pēdējo piecu gadu laikā Ķīnā veiktas 41 500 orgānu transplantācijas operācijas; kopš 1999. gada pēc spīdzināšanas policijā miruši apmēram 10 000 Faluņgun praktizētāju, vairāk nekā 20 000 ieslodzīti cietumos, bet 100 000 atrodas piespiedu darba nometnēs.

Savu viedokli par šiem jautājumiem izteica vairāki Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī Kanādas viesis – Deivids Kilgors. Citēsim, mūsuprāt, nozīmīgākos izteikumus.

Tatjana Aleksejeva, 1998. gada pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvēja Ašihara karate:

– Sportisti visu dzīvi tiecas pēc labākiem sasniegumiem, bet, nonākot uz pjedestāla, tu atskaties un saproti, ka patiesībā tam visam nav nekāda lielā nozīme. Svarīgi, kādi treneri tev bijuši, ko viņi tev iemācījuši un kādi cilvēki ap tevi bijuši. Svarīgākas par uzvarām ir labas attiecības cilvēku starpā. Novēlējums mums visiem – lai nekādos apstākļos mēs neaizmirstu tādas vērtības kā labestību, cilvēcisku sirds siltumu un līdzcietību.

Cik tuvu Olimpisko spēļu gals?

Mārtiņš Rubenis, bronzas medaļas ieguvējs Turīnas Olimpiskajās spēlēs kamaniņu sportā:

– Olimpiskā harta jau nav rakstīta tikai sportistiem. Tajā izklāstīti ļoti dziļi un seni principi, kas ļauj saprast, kur nonāksim nākotnē. Antīko Olimpisko spēļu dzimtene ir senā Grieķija. 776. gadā pirms mūsu ēras sacensības bija reliģisko svētku daļa. Spēles notika vairākās Grieķijas vietās, bet lielākās par godu Olimpa dievam Zevam tika rīkotas svētajā ielejā Olimpijā. Tā sāka veidoties tradīcijas. Spēļu laikā visas karojošās pilsētas un ciltis nolika ieročus – virs zemes valdīja miers. Pamiera lauzējam draudēja bargs sods.

1169 gadu laikā notika gandrīz 300 Olimpiskās spēles. Tās pārdzīvoja gan cīņas ar persiešiem, gan Romas impērijas nostiprināšanos Grieķijas teritorijā, taču pamazām mainījās spēļu saturs. Skatītāji pieprasīja aizvien labākus rezultātus. Sportiskie panākumi kļuva par pilsētu un valstu prestiža simbolu. Atlēti kļuva par profesionāļiem, vispusīgas fiziskās attīstības vietā uzmanība tika pievērsta šaurai specializācijai konkrētos sporta veidos. Rituāli zaudēja izglītojošu nozīmi, spēles izvērtās izklaidējošā izrādē. Uzvarētāji tiecās pēc arvien vērtīgākām balvām. Saglabājušās pat liecības par konkurentu uzpirkšanas mēģinājumiem. Bet Romas imperators Nerons panāca, ka tiek pasludināts par vienīgo Olimpiādes uzvarētāju visās disciplīnās.

Kristietība pamazām kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju, bet Olimpiskās spēles tika uzskatītas par pagānisku rituālu. Līdz pienāca brīdis, kad 393. gadā Romas imperators Teodosijs I aizliedza Olimpiskās spēles.

Antīkajai olimpiskajai kustībai varam vilkt paralēles ar sākotnēji cēlajiem franču aristokrāta Pjēra de Kubertēna nodomiem. 1894. gada 23. jūnijā, kad latvieši posās uz līgošanu, Parīzē sanāca pirmais Sporta kongress, kurā, vienprātīgi atbalstot Kubertēna idejas, tika nolemts tradīcijām dot jaunu elpu un sarīkot pirmās mūsdienu Olimpiskās spēles Atēnās 1896. gadā. Kubertēna izpratnē Olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības – ar spēļu un Olimpiskās kustības palīdzību viņš vēlējās propagandēt amatieru sportu, pedagoģiskās un morālās vērtības; veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos. Atbilstoši šiem principiem viņš izstrādāja Olimpiskās hartas pamattekstu, kas šodien ir pilnveidots un paplašināts.

Taču kāda jēga no principiem, ja tie netiek īstenoti dzīvē? Tikumības un godaprāta pagrimums kļuva par iemeslu antīko olimpisko spēļu norietam. Bet, palūkojoties uz situāciju šodien, jāvaicā – cik tālu vai patiesībā tuvu esam tam, lai piedzīvotu vēstures atkārtošanos?

Pagātnes mācība ietver kolosālu apliecinājumu tam, kā nevajadzētu rīkoties. No tā, cik dziļi esam gatavi šos jautājumus izvērtēt, ir atkarīga Olimpisko spēļu nākotne. Tālab, runājot par to – būt spēlēm vai nebūt -, ir palikusi vairs tikai viena vērtēšanas iespēja, tas ir, sirdsapziņa.

Ļaunuma jaunās izpausmes

Dmitrijs Nikolajevs, eksperts konfliktu jautājumos:

– Civilizācijas vēsture kopumā ir cīņa par varu – arī mūsdienu tehniskā civilizācija saglabā sevī šo varas impulsu, jo īpaši Ķīnā. Ja genocīdam līdzīgas darbības paceltas valsts politikas līmenī un vēl tiek aizsegtas ar humānisma idejām (ka transplantoloģija vajadzīga zinātnes attīstībai), tad tas vienkārši ir 21. gadsimta kanibālisms!

Angļu ekonomists un garīdznieks Tomass Maltuss jau 19. gadsimtā savā «Esejā par apdzīvotības likumu» paziņoja par neatbilstību starp pasaules apdzīvotības pieaugumu un dabas iespējām apmierināt cilvēku vajadzības. T. Maltuss lieliski zināja, ka cilvēce ir spiesta nepārtraukti iznīcināt sevi, lai izdzīvotu. Taču pat viņam nenāca prātā tik ciniska doma, ka, attīstoties medicīnas iespējām, radīsies tik globāla problēma kā donoru orgānu iegūšana.

Tieši šobrīd mēs varam vērot cilvēces dēmoniskas attīstības uzplaukumu, kad sociālās un kultūras dzīves jomā, kā arī personificētajās politiķu spēlēs, komercializācija diemžēl kļūst par dominējošo argumentu. Personas tiesības valstī atkāpjas diktatūras priekšā.

Ja valsts struktūra ir totalitāra, kā tas ir Ķīnā, tad vienkāršie cilvēki klusē. Diemžēl arī lielākā daļa Latvijas sabiedrības nav gatava runāt par cilvēktiesību neievērošanu. Uzskatu, ka nav attaisnojama orgānu izņemšana dzīviem cilvēkiem pat, ja tā glābjat draugu, tuvinieku vai pats savu dzīvību…

Kam pieder miris cilvēks?

Sergejs Truškovs, starptautiskas asociācijas «Balttransplant» Latvijas nodaļas vadītājs:

– Latvijā transplantoloģiju ļoti stingri regulē likums. Pats galvenais – izmantojot cilvēka orgānus, noteikti jābūt oficiāli apstiprinātam nāves faktam. Šobrīd mēs, lai pārliecinātos par nāves faktu, izmantojam Iedzīvotāju reģistru. Attiecībā uz orgānu izmantošanu Eiropā ir divas pieejas: "piekrišanas prezumpcija" un "nolieguma prezumpcija". Pirmā nozīmē – ja cilvēks dzīves laikā nav aizliedzis savu orgānu izmantošanu pēc nāves, tad tos drīkst izmantot. Otrā – ja cilvēks dzīves laikā aizliedzis izmantot savus orgānus pēc nāves, tad orgānus izmantot nedrīkst vai arī jāprasa atļauja piederīgajiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu darbojas "piekrišanas prezumpcija", taču Latvijā jebkurā gadījumā tiek informēti piederīgie un to sauc par "informācijas piekrišanu".

Likumdošanas mērķis ir definēt, kam pieder cilvēks. Saskaņā ar to Latvijā miris cilvēks pieder sev, nevis kādam citam. Vēl – tikai intensīvās terapijas ārsti drīkst konstatēt cilvēka nāvi vai piedalīties mirstoša cilvēka reanimēšanā; neviens transplantologs nedrīkst būt pat tuvumā; nekādā gadījumā par orgānu donoru nedrīkst izmantot nezināmu cilvēku.

Mūsu skatījumā galvenais ir dot cilvēkam iespēju izteikt viedokli par savu orgānu izmantošanu vēl dzīves laikā. Otrs – šāda iespēja jādod piederīgajiem, ja mirušā griba nav atzīmēta Iedzīvotāju reģistrā (savu gribu izteikt var ikviens Latvijas iedzīvotājs, vēršoties ar iesniegumu Pilsonības un Imigrācijas dienestā); un treškārt, jānodrošina bērnu tiesības – lai izmantotu orgānus no personām, kas jaunākas par 18 gadiem, noteikti nepieciešama rakstiska vecāku vai aizbildņu atļauja.

Pēc statistikas datiem, Latvijā apmēram trešā daļa cilvēku aizliedz izmantot savus vai tuvinieku orgānus. Visbiežāk tas notiek tāpēc, ka tuvinieki nevar vai negrib (jo viņus tas neinteresē) ierasties slimnīcā, lai dotu šo atļauju; taču visšausmīgākais – lielākā daļa grib par atļauju saņemt naudu (nav naudas – nav atļaujas), taču Latvijā komercdarbība ar cilvēku orgāniem ir kategoriski aizliegta. Par šādu pārkāpumu Krimināllikumā paredzēt sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem.

Taču vēlos atgādināt, ka ir ne tikai mirušo cilvēku tiesības, bet arī to cilvēku tiesības, kas gaida orgāna transplantāciju. Mirušu cilvēku orgāni netiek izmantoti tāpēc, lai apmierinātu ārstu ambīcijas, bet gan, lai glābtu dzīvus cilvēkus. Jautāšu – vai ētiskāk ir izmantot dzīvu cilvēku, kas gatavi ziedoties, orgānus, tā pakļaujot viņus dzīvības riskam? Un ko darīt, ja tik daudz cilvēku ir gatavi mirušo tuvinieku orgānus atdot tikai par naudu?

Pagaidām tomēr Latvijā situācija ir salīdzinoši laba, jo sabiedrība kopumā ir atsaucīga un izprot šo problēmu. Piemēram, Latvijā uz nieres transplantāciju jāgaida vidēji septiņus mēnešus, bet Norvēģijā – trīs gadus. Diemžēl to cilvēku skaits, kam nepieciešama kāda orgāna transplantācija, gadu no gada pieaug.

Ķīna – Staļina un Hitlera ideju mantiniece

D. Kilgors:

– Pasaules sabiedrībai vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai Ķīnā netiktu pārkāptas cilvēktiesības. Tuvojoties Olimpiskajām spēlēm, pieaug dažādas represijas – tas absolūti nav savienojams ar Olimpisko hartu.

Gaodži Šens – viens no Ķīnas garīgajiem līderiem, ko varētu salīdzināt ar Mahatmu Gandi vai Nelsonu Mandelu, kurš pērn bija nominēts Nobela miera prēmijai, – ir apcietināts un par viņa likteni vairāk nekas nav zināms.

Tieši Gaodži Šena mudināti, mēs kopā ar Deividu Matasu veicām neatkarīgu izmeklēšanu un bijām spiesti konstatēt, ka tiešām Ķīnā bez tiesas nogalināti ļoti daudzi Faluņgun praktizētāji un viņu orgāni pārdoti transplantācijas operācijām. Ļoti daudzi cilvēki aizsūtīti uz tā saucamām darba nometnēm, kur viņi spiesti strādāt 16 stundas diennaktī bez jebkāda atalgojuma, nesaņemot pat pienācīgu ēdienu. Darba nometnēs ir ražotnes, kur ražo visdažādākās preces – sākot ar apģērbiem un beidzot ar Jaunā gada rotājumiem. Tās ir lētās Ķīnas preces, ko pazīstam visā pasaulē. Šīs nometnes Ķīnā pastāv kopš 50. gadiem un ir ļoti līdzīgas tām, kas savulaik pastāvēja gan Padomju Savienībā Staļina režīma laikā, gan hitleriskajā Vācijā. Gribu uzsvērt, ka tas ir absolūti prettiesiski un nelikumīgi, jo cilvēki uz šīm nometnēm tiek nosūtīti bez jebkādas tiesas. Lai nonāktu šādā nometnē uz mūžu, pietiek ar policijas orderi.

Kāpēc tas tā notiek? 90. gadu sākumā Ķīnā bija apmēram 90 miljoni cilvēku, kas praktizēja Faluņgun; kompartija to sākotnēji ieteica kā veselību veicinošu vingrošanu, bet, redzot, ka kustībai ir vairāk piekritēju nekā partijai, pasludināja Faluņgun praktizētājus ārpus likuma. Faluņgun praktizē apmēram 80 pasaules valstīs, bet kāpēc vienīgi Ķīnā prakses īstenotāji tiek pakļauti nežēlīgām represijām? Ir absolūti skaidrs, ka Ķīnas kompartijai ir pilnīgi citas vērtības nekā Faluņgun, kuras trīs pamatprincipus – Īstenību, Labestību un Pacietību – atbalstītu ikviens progresīvi domājošs cilvēks.

Ķīnas Medicīnas asociācija nākusi klajā ar paziņojumu, ka Ķīnā vairs netiekot praktizēta orgānu izņemšana cilvēkiem, taču ir skaidrs, ka tas darīts tikai tāpēc, lai uzlabotu valsts tēlu pirms Olimpiskajām spēlēm. Cilvēka dzīvībai Ķīnā joprojām nav lielas vērtības – mēs visi zinām, kas notiek ar budistiem Tibetā un Birmā. Tā ir ļoti nāvējoša kombinācija, kad totalitārs režīms apvienojas ar visu, kas atļauts kapitālismā – tā veidojas jauna ļaunuma forma, kas diemžēl vērojama ne tikai Ķīnā. Cilvēkiem visā pasaulē vajadzētu aktīvāk paust savu viedokli – arī jums, Latvijas tautai, vajadzētu pārliecināt savu valdību un Olimpisko komiteju, iestāties par vispārcilvēciskām vērtībām.

***

Apkopojot dzirdēto, – galu galā arī ārpolitikā tālāk par smilšu kastes attiecībām netiekam: vairums valstu ir kā bērni, kas ar miesās dūšīgu glupiķi nieku dēļ kašķi neuzsāks. Smilšu kastē parasti kārtību ieved kāda māte, taču, lai cik taisnīgs neliktos, mātes lēmums allaž ir varas diktāts; māte vienkārši ir stiprākā. Bet ko tad, ja mātes nav? Kā vājākajiem pastāvēt? Jāiegūst masas pārākums (kaut kāda militāra priekšrocība) vai – jātēlo draugi cerībā, ka glupiķis reiz par cilvēku izaugs?! Žēl tikai, ka paaudzes mainās, bet gudrāki nekļūstam – varas hidra mūžam dzīva.