10. martā Latvijas Kara muzejā Rīgā notika diskusija «Vai Olimpiskās spēles var apturēt cilvēktiesību pārkāpumus?». To rīkoja senas Ķīnā radušās ķermeņa un dvēseles pilnveidošanās sistēmas Faluņgun praktizētāji Latvijā. Viņu mērķis, ņemot vērā Olimpisko spēļu tuvošanos, bija pievērst uzmanību tam, ka Ķīnā joprojām turpinās beztiesiska cilvēku, lielākoties Faluņgun praktizētāju, izmantošana orgānu transplantācijas biznesā.

Atsaucība – nekāda

Lai arī pasākumā ar referātiem uzstājās vairāki starptautiskā sabiedrībā ļoti pazīstami cilvēki – bijušais Kanādas parlamenta loceklis un Karaliskais prokurors, šobrīd Karaliskās universitātes demokrātijas studiju padomes loceklis Deivids Kilgors, Olimpiskās bronzas medaļas ieguvējs Mārtiņš Rubenis, 1998. gada pasaules čempionāta Ašihara karate bronzas medaļas ieguvēja Tatjana Aleksejeva un citi, tomēr atsaucība no mediju, politiķu un dažādu organizāciju puses bija pārsteidzoši maza. Lai arī informācija par šo pasākumu bija izsūtīta vairāk nekā 4 000 adresātiem, preses konferencē piedalījās tikai divu (!) plašsaziņas līdzekļu pārstāvji (tostarp šo rindu autors)…

Šis fakts apstiprina ļoti skarbu tendenci – pilnīgu neieinteresētību jautājumos, kas var iemaitāt Latvijas ekonomiskās saites ar Ķīnu. Šo sakarību mūsu politiķi ielāgojuši labi, jo pat atteikušies no tikšanās Saeimā ar bijušo Kanādas parlamentārieti… Tieši šo iemeslu pēc mūsu pienākums ir atklāt problēmas, par kurām vairāmies runāt.

Ar protesta lāpu uz Olimpiādi

Deivida Kilgora vizītei Latvijā ir sava priekšvēsture. 2006. gada martā kļuva plašāk zināms par koncentrācijas nometņu pastāvēšanu Ķīnā un ar tām saistīto orgānu nelikumīgu izņemšanu Faluņgun praktizētājiem. Lai pārbaudītu šo ziņu patiesumu, D. Kilgors kopā ar sabiedrībā pazīstamu advokātu Deividu Matas izveidoja izmeklēšanas grupu, un izmeklēšanas rezultāti tika publicēti īpašā ziņojumā (tas izlasāms interneta adresē: www.organharvestinvestigation.net). Izmeklētāji secinājuši, ka "apgalvojumi ir patiesi" un ka "plaša mēroga piespiedu orgānu izņemšana Faluņgun praktizētājiem ir pastāvējusi un turpinās arī šodien".

Kopš ziņojuma publicēšanas D. Kilgors un D. Matas, atbildot uzaicinājumiem, ir devušies uz 30 valstīm Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, kā arī uz Austrāliju, lai iepazīstinātu šo valstu valdības pārstāvjus un iedzīvotājus ar kliedzošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā.

Ziņas par orgānu izņemšanu dzīviem cilvēkiem Ķīnā izraisījušas plašu rezonansi visā pasaulē. Lai apturētu šos noziegumus, pērnā gada 9. augustā tika uzsākta «Vispasaules cilvēktiesību lāpas stafete», kas veiks ceļu pa pieciem kontinentiem, apmeklējot 37 valstis. Pērnā gada septembrī stafete ieradās arī Latvijā un Lietuvā. Tās devīze – «Olimpiskās spēles un noziegumi pret cilvēci Ķīnā nevar pastāvēt līdzās» (uzziņas adresē: www.humanrightstorch.org).

Vai atbalstām slepkavošanu?

Lai gan pasākumam bija jāsākas ar D. Kilgora uzstāšanos, tomēr plāni mainījās – Kanādā sniegputeņa dēļ uz laiku bija atcelti avioreisi, tāpēc Kilgora kungs ieradās trīs stundas vēlāk nekā plānots (jāpiebilst – tiešā ceļā no lidostas un pirms tam 11 stundas pavadījis lidostā Kanādā). Šī iemesla pēc semināra rīkotāji vispirms atbildēja uz nedaudzo interesentu jautājumiem:

– Jūs akcentējat tikai vienu lietu – šo medicīnisko aspektu; necilvēcīgo peļņas veidu, kad politiskajiem pretiniekiem pirms viņu nogalēšanas tiek izņemti orgāni un valsts no tā gūst ienākumus. Vai mums kā demokrātiskas valsts pilsoņiem nevajadzētu pievērst uzmanību arī citiem aspektiem – piemēram, bērnu darbaspēka izmantošanai un dabas piesārņošanai? Ir jāsaprot, ka vairākās pasaules valstīs valda režīmi, kas apdraud cilvēci ārpus savas teritorijas. Kā mums vajadzētu reaģēt?

Latvijas nacionālās komisijas «Russkije Zapada» eksperts konfliktu jautājumos Dmitrijs Nikolajevs:

– Tas ir jautājums, ko mums visiem uzdevis arī D. Kilgors. Ko slēpj Ķīnas komunistiskā partija aiz saviem politiskajiem, sociālajiem un kultūras sasniegumiem? Mana atbilde – merkantilu mērķi, tiekšanos pēc varas jebkādiem līdzekļiem un kā gala rezultātu – kundzību visā pasaulē. Loģikā pastāv likums, saskaņā ar kuru no patiesības izriet tikai patiesība, bet no meliem – viss, ko vien var iedomāties. Ķīnas valdība melo un slēpj to, ko varētu raksturot vienkārši – kā ķīniešu fašismu. Ķīnas komunistiskā partija pasaules sabiedrībai veiksmīgi demonstrē savu attīstības modeli; turklāt, to darot, klaji melo, apzinoties, ka vairums valstu Ķīnas ekonomiskās varenības un militārās ietekmes priekšā cietīs klusu.

Šo attiecību modeli jau savulaik parādīja fašistiskā Vācija. Fašisms ir totalitāras valsts pilsoniskās sabiedrības pārvaldes forma. Šādā sabiedrībā valda likums – visi, kas nav ar mums, ir pret mums. Cilvēks paliek viens aci pret aci ar valsts patvaļu, un cerēt uz aizsardzību šādā izolētībā ir ļoti grūti.

Pieļaujot merkantilu, egoistisku un vispārākajā pakāpē cinisku iespēju paildzināt dzīvi, izmantojot vēl dzīvu cilvēku orgānus – saņemot šādu palīdzību no Ķīnas -, cilvēce piedalās briesmīgā noziegumā.

Arī Latvijā ne tikai politiķi, bet visa sabiedrība nav gatava jaunām mācībām personas tiesību aizstāvības jomā. Tādēļ vienīgais, ko varam darīt, – sekot D. Kilgora aicinājumam: panākt ne tikai Ķīnā pastrādāto noziegumu izmeklēšanu, bet arī saukt Ķīnas komunistisko partiju starptautiskā tribunāla priekšā.

– Kāpēc šajā pasākumā nav Ķīnas vēstniecības pārstāvju? Kā Ķīna reaģē uz šādiem pārmetumiem?

Pasākuma organizatore Edīte Klāsone:

– Parasti Ķīnas vēstniecība cenšas mūsu rīkotos pasākumus visiem spēkiem izjaukt. Tā līdz šim bijis. Ceram tomēr, ka Ķīnas vēstnieks ieklausīsies saprāta balsī un sapratīs, ka noziegumi, par kuriem runājam, nav izdomājums, bet gan patiesi fakti. Tie ir pārāk briesmīgi, lai tos aizstāvētu. Lai gan domāju, ka tā ir totalitāra režīma valsts parastā politika – jebkura šāda valsts cenšas uzspiest savu varu un diktēt savus noteikumus. Lai arī Latvija ir demokrātiska valsts, mūsu politiķi vēl nav gatavi atklāti izteikt savu viedokli.

– Jautājums Mārtiņam Rubenim. Cik liels atbalsts šīm protesta akcijām ir sportistu vidū? Jūs arī iepriekš esat piedalījies protesta akcijā pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, tomēr pēc tam interneta portālos bija lasāmas daudzas nievājošas replikas.

M. Rubenis:

– Jau raugāmies uz to, kas notiek virtuālajā pasaulē, tad tajā atspoguļojas to cilvēku domas, kas šajā virtuālajā vidē dzīvo. Es nekad neesmu teicis, ka manas domas jāpieņem par svētu patiesību. Esmu šeit, lai runātu ar cilvēkiem, kas vēlas mani dzirdēt. Iespējams, ka kāds, kas kādreiz domāja citādāk, šoreiz spēs saprast, ko vēlos pateikt.

Ar maniem draugiem viss ir kārtībā – tāpēc arī tie ir draugi, ka tevi atbalsta. Protams, ka runājam par dažādām tēmām un cilvēktiesības nav sarunu tēma Nr. 1, bet ir reizes, kad svarīgi par to runāt. Esmu starptautiskās Kamaniņsporta federācijas atlētu pārstāvis tehniskajos jautājumos – tas man neliedz runāt ar sportistiem visā pasaulē par morāles un goda jautājumiem. Protams, attieksme ir visdažādākā – daži vienkārši paklusē, daži paiet malā, bet daži spiež roku un saka: "Paldies, ka tu to dari!" Pateicoties šiem dažiem cilvēkiem, es to turpinu darīt.

– Vai mūsu valstī cilvēks nevar nonākt riskantā situācijā, ka viņam nepieciešama kāda orgāna transplantācija, bet izrādās, ka šis orgāns iegūts veidā, kas apšaubāms gan no morālā, gan juridiskā viedokļa? Ja Latvijā ilgi jāgaida rindā uz kādu orgānu, bet to var iegūt citā valstī, vai cilvēks, izmantojot šo iespēju, nevar nonākt pretrunā ar savu sirdsapziņu?

Starptautiskas apvienības «Balttransplant» Latvijas nodaļas vadītājs Sergejs Truškovs:

– Jums pilnīga taisnība. Latvijā likumdošana atbilst Eiropas cilvēktiesībām, kas nosaka trīs pozīcijas: pirmkārt, katrs cilvēks var atļaut vai aizliegt savu orgānu izmantošanu; ja viņš to neizdara dzīves laikā, tad šāda iespēja tiek dota piederīgajiem, un treškārt, – bērniem līdz 18 gadu vecumam obligāti jāprasa atļauja vienam no vecākiem vai aizbildņiem. Lai gan pats galvenais – mums ir jāmazina rindas. Ja būs pieprasījums pēc orgāniem, garas rindas, tad notiks tādas pašas nelikumības kā Ķīnā. Gribu uzsvērt – mēs nedrīkstam vajāt cilvēkus, kas orgānus dodas meklēt uz citām valstīm. Viņus var saprast – viņi ir izmisumā un būs gatavi maksāt jebkādu cenu, lai varētu turpināt dzīvi…

Ko domāt un kā reaģēt?

Pasākuma noslēgumā tā dalībnieki parakstīja vēstuli ar jautājumiem Latvijas valdībai un likumdevējiem. Būtiskākie no tiem:

"Latvijas republika ir nodibinājusi un uztur diplomātiskas attiecības, attīsta saimnieciskus un finansiālus kontaktus ar valsti, kurā valda totalitārs režīms; kurā nežēlīgā veidā apkaro jebkādu brīvdomību un viedokļu izpausmi, ja tie nesaskan ar režīma akceptēto oficiālo ideoloģiju. Kā tas atbilst mūsu priekšstatiem par demokrātiju un cilvēktiesībām, ja mums draudzīgā valstī tautsaimniecības attīstības vārdā tiek ignorēti dabas aizsardzības un nepilngadīgo nodarbinātības noteikumi; ja tautas vienotības vārdā tiek pārkāptas minoritāšu tiesības uz savu ticību, valodu, kultūru, izglītību, tradicionālo dzīvesveidu?

Ko mums domāt par draudzīgo valsti, kurā valdošais režīms savus politiskos un reliģiskos oponentus iesloga cietumos, spaidu darba nometnēs, piespriež nāvessodus? Kā mums reaģēt uz faktu, ka režīma pretiniekiem un brīvdomātājiem pirms nogalināšanas tiek izņemti iekšējie orgāni, kurus par samaksu transplantē arī citu valstu pilsoņiem?

Galu galā, kāda būs mūsu pilsoņu atbildība savas sirdsapziņas priekšā par līdzdalību Olimpiādē, kuru rīko valsts, kas ignorē un pārkāpj elementārās normas un principus, kuri ir pašsaprotami un svēti jebkurai brīvību mīlošai tautai jebkurā demokrātiskā valstī?"

***

Pārsteidzoši, ka tieši Olimpiādes tuvošanās atklāj "fašisma bacili" katrā no mums; to, cik patiesībā tuvu esam globālam sabrukumam. Lai to saprastu, solām publicēt vēl vairāku šī semināra dalībnieku uzrunas.