23. janvāra pievakarē Tukuma kultūras nama Kamīnzālē tika atklāta jau otrā "tautas izstāde" – šoreiz ar nosaukumu «Itālijas noskaņas» pirmoreiz sevi plašākai publikai pieteica Ingemāras Treijas vadītā gleznošanas studija. Atklājot izstādi, studijas vadītāja teica šādus uzmundrinošus vārdus: "Izstādes ir jārīko, lai varētu uz sevi paskatīties no malas un varētu sevi skaidrāk novērtēt. Domāju, ka šajā izstādē mums visiem ir gandarījums par labi paveiktu darbu – man kā pedagogam un jums kā audzēkņiem. Cilvēki, kas nāks uz izstādi, arī saņems to gandarījumu, prieku un spēku, kas plūst no šiem darbiem."

Kas pacentās, tie saskaitīja, ka 26 darbu autores ir deviņas dāmas. Kas pacentās, privātās sarunās varēja noskaidrot radošā procesa priekus un bēdas. Tā brīvžurnāliste Marija Anmane uzreiz paskaidroja, ka divas garenās bildes sākumā bijusi viena, kas riebusies un tāpēc pārzāģēta. Zāģētājs – I. Treijas vīrs Leons, gan pirms šī zaimojošā darba uzdevis vienkāršu jautājumu: "Kāpēc?" M. Anmanei atbilde nav bijusi tālu jāmeklē: "Tāpēc, ka par divām var saņemt vairāk naudas nekā par vienu!" Tad Leons uzreiz bijis gatavs kaut uz četrām daļām zāģēt…

Savukārt studijas vadītāja par saviem aizbilstamajiem bija atbildīgāk noskaņota. Lūk, viņas stāsts par studiju un tās mērķiem:

– Īstenībā tas ir sens sapnis – Tukumā veidot mākslas salonu, skolu vai studiju. Un tā tas ir izvērsies – par studiju. Man patīk strādāt ar pieaugušajiem. Rīgā strādāju ar bērniem, Tukumā – ar pieaugušajiem, un uzreiz kaut kāds līdzsvars rodas. Pieaugušie, tāpat kā bērni, ir apdāvināti, tikai kautrējas; pieaugušos ir jāatraisa, un, kad tas izdodas, notiek brīnumainas lietas.

– Pieņemu, ka glezniecībā tās ir ļoti smalkas lietas, kas summējas apgleznotā audekla vai kartona gabalā…

– Droši vien, ka ļoti smalkas. Redzi, ir tādi dabas doti talanti un arī tādi, kam vairāk jāpiestrādā. Varbūt cilvēks kādā citā mākslas jomā būtu pat stiprāks, taču galvenais – šeit viņš sevi var izpaust. Būtībā rezultāts nav tik svarīgs kā process. Galvenais, ka mēs visi ļoti labi un brīvi jūtamies. To, kas pa dienu darbā sakrājies, var izlādēt ārā.

– Tad jau darbos izliktas visas negācijas?

– Nē, nē, gluži otrādi – gleznošana ļoti harmonizē.

– Laikam tāpēc visi kārtīgi gleznotāji ilgi dzīvo…

– Tieši tā. Tas ir ļoti veselīgi.

– Pāris vārdos par to, kāpēc pirmā izstāde veltīta Itālijai?

– Redzi, mēs visas esam bijušas Itālijā un mums tā ļoti patīk. Itālija ir kultūras šūpulis (arī glezniecībā), un mūsu tuvākais mērķis ir aizbraukt plenērā uz Itāliju.

– Bet Marijas Anmanes gleznā krīt sniegpārsliņas… Kur tad tā Itālija?

– Snieg kalnos – Alpu kalnos; kad zemāk, otrā darbā, redzi olīvu birzi, tad taču viss ir skaidrs. Katrā ziņā Itālijā ir jāstudē māksla. Aizbraukt uz Itāliju un negleznot – tas nav iespējams…

Izstādes atklāšanas neformālā daļa pamazām apsīka, izskanot itāļu melodijām, Rolands Masaļskis izspēlēja uz ģitāras (par kādu gan viņš sazvērnieciski bilda, ka tas esot "itāļu bumers" – nu, mafijas iecienītais gabals, un jātic vien ir, jo gada lielāko dalu viņš pavada tieši Itālijā, iztiku pelnot kā ielu muzikants.)

Savukārt gleznotājas vēlējās pateikt paldies Leonam Čivlim par "kārumiņu" (viņš sapratīšot, kādu). Tikai, pateicoties L. Čivlim, gleznas aplūkojamas pie kamīnzāles sienām, un vispār viņš neatsakot nevienā lietā, kur vīrieša rokas vajadzīgas.