Ar atstumtības sajūtu...
8. maijā – Starptautiskajā Nacisma sagrāves un II Pasaules kara upuru piemiņas dienā – tikai retais Latvijā piemin romus jeb čigānus, kas tika noslepkavoti 1942. gadā. Kandavniece Ruta Kraukle vēlējās atgādināt par šiem upuriem, jo, viņasprāt, seno dienu diskriminācija pret čigāniem atdzimst. Tā arī sadalījās mūsu saruna – starp 66 gadus vecu pagātni un šodienu.
Bedre līgojusies trīs dienas
R. Kraukle:
– Tā nošaušana notika 1942. gada 7. vai 9. maijā. Manai mātei Lidijai toreiz bija 14 gadu un viņa vasarā strādāja pie saimnieka. Dzīva viņa palika tikai tāpēc, ka pirms tam uz māju atbrauca saimniece un lūdza, vai nevar paņemt meiteni par trauku mazgātāju dēla kāzās (ja, nemaldos saimniece dzīvoja pie Pavārkalna, Tukumā); mamma palika pie saimnieces, bet ģimeni tajā laikā iznīcināja. Vectēvs strādāja gaterī pie Tukuma – viņu paņēma ciet pirmo un vakarā arī pārējo ģimeni. Mana tante (19 gadus vecā Anna) gaidīja bērniņu, bet tāpat viņu nošāva. Viņi visi bija nevainīgi cilvēki, kas neko sliktu nebija darījuši. Un kas šāva? Ne jau vācieši, bet viņu rokaspuiši tepat, uz vietas. Kas leģionāri par varoņiem, ja šāva te tos čigānus un žīdus!? Kāpēc viņiem atceres dienas rīkot!?
Mamma viena pati no sešiem bērniem palika – pārējos nošāva. Nošāva tēvu Frici Kraukli Jāņa dēlu, māti Kati, meitas – Annu, Jautrīti un Hildu, dēlus – Kārli un Elmāru. Nošāva arī divus vectēva brāļus, kas bija ciemos atbraukuši. Nelaime tā, ka čigāniem tajā laikā daudz bērnu bija un viņiem pienācās daudz pārtikas un cukura talonu. Varasvīri bija izsprieduši, ka pārāk daudz produktu aiziet nederīgai tautai…
Pirms tam bija atbraucis mātes krusttēvs no Liepājas, un viņš jau zināja teikt, ka Liepājā šaujot čigānus un žīdus; viņš bija atbraucis ar diviem zirgiem cerībā, ka šeit paglābsies, taču tajā naktī arī viņu paņēma ciet.
Radi stāstīja, ka esot šauti kaut kur pie Valguma ezera. Lai taupītu patronas, bērnus aiz kājām situši pret priedēm un metuši bedrē. Bija čigāni, kas pēc tam skrēja to bedri skatīties – bedre līgojusies vēl trīs dienas, jo dažs vēl dzīvs bez lodes tur iekritis, bet sargi ar suņiem sargājuši un nav ļāvuši nevienu glābt. Pēc tam ar tankiem braukts pāri, lai būtu droši, ka neviens neizlīdīs.
Kandavā čigānus nešāva, jo vietējais priekšnieks Danbergs neļāva to darīt, bet Sabiles čigānus izglāba Mārtiņš Bērziņš. Par to viņam čigāni uz kapa pieminekli uzcēluši. Tukumā gan nesaudzēja nevienu…
Sēru diena savējiem
– Bet mana māte nākamajā rītā pirmās ziņas no saimnieka uzzināja – viņš bija aizbraucis uz pienotavu un dzirdējis, ka Tukumā nošauti čigāni. Māte pametusi visus traukus un skrējusi mājās. Tur – plombe durvīm priekšā; viņa to plombi norāvusi, bet iekšā viss tā izvandīts, ka spalvas un puķes malu malās mētājušās – vai viņi pretojušies bija, kas lai zina… Stallī bija palikuši divi zirgi, govs, cūkas, vistas – visi nebaroti māva un brēca; pēc tam kaimiņi tos dzīvniekus savākuši. Mamma ar kājām skrējusi šurp, uz Kandavu, kur šajā pašā mājiņā dzīvoja viņas vectēvs Kristaps Hauberts; taču vectēvs bijis aizbraucis pie saimniekiem strādāt, tad nu mamma sēdējusi uz kāpnēm un raudājusi. Garām pajūgā braucis saimniekdēls un prasījis: "Ko tu, Kanken, raudi? (māte bija iesaukta par Kanki)", un viņa atteikusi, ka visa ģimene nošauta. Saimniekdēls pastāstījis, ka vectēvs pie viņiem Pūrē strādājot. Viņa nu skrējusi uz Pūri meklēt vectēvu, bet tas, padzirdējis, ka mazmeita gaidot, braucis šurp. Tā viņi pa ceļam izmainījušies, viens otru meklējot. Labi, ka saimnieki māti pieturējuši – viņa trīs dienas nav varējusi no gultas piecelties, tik ļoti kājas sabeigtas.
– Vai čigāni šo dienu kā īpaši atceras un atzīmē?
– Jā, bet tikai ģimenes lokā. Karogus neizliekam. Radinieks, Dainis Krauklis, kas par diriģentu mācās, bija aizrakstījis Prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai vēstuli ar ierosinājumu, ka vajadzētu šo dienu atzīmēt kā sēru dienu, taču nesaņēma atbildi – vispār nekādu. Tikai latvieši ir cietuši… Tā iznāk. Tomēr latvieši no Sibīrijas vismaz kāds atgriezās, bet čigāni?!.. No kapiem neviens neatgriezās. Visus šos gadus čigānus vispār nepiemin, it kā viņi būtu izstumti no dzīves. Tagad ļoti daudzi jaunie ir aizbraukuši uz ārzemēm, jo darbu šeit čigānam nedod pat tad, ja strādnieks vajadzīgs.
Kā godīgi bez darba dzīvot?
– Un tagad atkal nāk tādi laiki atpakaļ, ka čigāniem būs jāiet mangot, jo darba nav. Es krievu laikā godīgi strādāju – par darbu divus ordeņus un Goda rakstus saņēmu, bet brīvās Latvijas laikā darbu vairs nevaru dabūt! Paskatās, ka man jau pāri 50 gadiem, un sveiki, kaut arī strādnieku vajag! Tepat, tehnikumā, apkopēju vajadzēja – kad pieteicos, man to vietu atteica, lai gan pēc tam vēl divas nedēļas apkopēju meklēja! Kas tas par fašistu laiku atkal pienācis!? Kāpēc vajadzētu būt tādam naidam vienai tautai pret otru? Mūsu vectēvi jau šeit dzīvojuši – mēs taču neesam vainīgi, ka angļi mūsu senčus no Indijas padzina. Kāpēc par to vajadzētu turpināt ciest? Kāpēc naidu kurināt? Uz Rīgu bail braukt, jo tur čigānus kaut kādi skini sitot… Man vajadzētu braukt uz slimnīcu, bet bail. Kāpēc valdība to pieļauj?
– Gribēju vaicāt, kā jūs jūtat savu tautu? Nav jau dūmu bez uguns – maz Latvijā populāru čigānu, vairāk redz tādus, kas apšaubāmā veidā maizi pelna…
– Redziet, krievu laikā bija savādāk – tolaik darbu varēja dabūt. Vai bija tik daudz čigānu, kas ietu apkārt mangodami, zagdami un laupīdami? Nebija, jo cilvēks varēja nopelnīt godīgā veidā, bet – kur lai tagad ņem naudu? Bērni ir, ēst grib, bet darbu čigānam nedod!
– Bet visos laikos mazajam cilvēkam klājies visgrūtāk, kāpēc tik maz čigānu izglītojas?
– Bet jūs zināt, cik naudas vajag, lai bērns varētu mācīties!? Par kādiem līdzekļiem, lai tas čigāns bērnu izmāca?
– Bet dzirdēts jau, ka čigāni vairāk turas kopā – nav tā, ka naudīgākie mazāk veiksmīgajiem palīdz?
– Radu vidū vēl kaut kā padalās, bet ko nabags nabagam var palīdzēt? Cita jau nekā nav, kā tikai dzīvība plikā… Un brīnās, ka čigāni tagad izplata narkotikas, bet – no kā lai viņi dzīvo? Man brālis strādā Pūrē, tai smirdīgajā zivju fabrikā, un tur, kā pagadās – reizēm algu izmaksā, reizēm ne. Un tā ir daudzviet. Ja nepatīk – staigā tālāk.
Es Kandavas radiorūpnīcā 27 gadus nostrādāju – ja kāds būtu pateicis, ka kādreiz bez darba sēdēšu, acīs iespļautu. Bet tagad esmu spiesta cūkas, vistas turēt; kartupeļus pati audzēju, jo es nemāku zagt. No kā cita lai dzīvo? Kam ir bērniņi, ko lai tie dara? Vieni lopus tur, citi ar lupatām spekulē…
Čigāns politikā neies
– Bet jūs man pastāstiet vienu lietu – čigāni zināmi kā kārtīgi baznīcā gājēji, taču kā kristīgā ticība ar zīlēšanu un spekulēšanu savienojama?
– Mana vecāmāte no tēva puses, kad izlika kārtis, tas piepildījās pusgada laikā. Kad dega uguns, viņai atlika tikai ar roku pārlaist, un uguns izkūpēja; tāpat varēja asiņošanu apturēt. Vecāmāte bija ļoti spēcīga – dzīves galā trīs gadus uz gultas gulēja un lūdza, lai kāds no mums ņem stipros vārdus, bet mēs neņēmām, jo baidījāmies; bijām piecas mazmeitas, bet neviena nepaņēmām.
– Bet kā ar to spekulēšanu?
– Bet ko jūs darītu, ja jums bērns raudātu un maizi prasītu? Tad ir vienalga, kur ņemt to kapeiku, lai tik varētu bērnu paēdināt; tiktāl latviešu tauta čigānus novedusi! Tāpat bija arī agrākos laikos – mamma stāstīja, ka gājuši vasarās strādāt pie saimniekiem, lai varētu izdzīvot. Kur tagad Pūrē ir kafejnīca «Sumbrs», agrāk bija saimniecība, kur saimnieks kalponi par sievu apņēma, un tā strādniekiem vārīja zupu no tādas cūkgaļas, kurā jau tārpi iemetušies. Zupai pa virsu tārpi staigāja! Kā māte to visu pārcieta, vispār ārprāts!
Mēs ģimenē bijām pieci bērni. Tagad visiem savas saimniecības, bet, ja nebūtu lopu, būtu jāliek striķis ap kaklu.
– Vai arī agrāk sajutāt naidīgu attieksmi, tāpēc ka esat čigāni?
– Nē, varu teikt tikai to labāko – mēs bijām trūcīgā ģimene, tāpēc drēbes un skolā pusdienas dabūjām par brīvu; arī rūpnīcā ar darba biedriem bija labas attiecības. Pirmoreiz to, ka esmu citāda, sapratu, kad man atteica apkopējas vietu. Tas ir absurds! Ja viens čigāns vainīgs, vai tāpēc citi tādi? Vai arī visi latvieši ar vienu auklu mērāmi? Ja čigāni tik nederīgi, arī varētu tagad visus nošaut, un kārtība!?
– Kā dzīvot, lai visiem būtu labi?
– Man šķiet, ka vainīga valdība, kas cilvēku tā nospiež. Ja būtu rūpnīcas un kolhozi palikuši, būtu cilvēkiem darbs. Bet ko varas vīri izdarīja – tikai sev kabatās sabāza tos lielos tūkstošus. Kādas pensijas mazie cilvēki sev nopelnījuši? Kā nosaukt tos Ls 50, ko piešķir par invaliditāti? Kurš šodien no tādas naudas var izdzīvot? Vai valdības vīri redz, kā tauta dzīvo? Kā salīdzināt viņu algas ar naudiņu, no kuras šajā valstī jāiztiek invalīdam? Galu galā, lai saņem savus tūkstošus, bet, lai ļauj arī mazajam cilvēkam dzīvot, taču to neļauj!
Šis laiks ir šausmīgs – nevienam vellam neder.
– Kādu jūs redzat nākotni?
– Domāju, kamēr mūsu kungi sēdēs savos troņos, tikai sliktāk būs, jo viņi jau nedomā par tautu – tikai par savu kabatu. Un čigāns nekad politikā neies, jo viņš grib neitrāls palikt.
***
2003. gadā sabiedriskās organizācijas «Nēvo Drom» pārstāvji pie Valguma ezera atrada vietu, kur joprojām virs zemes baloja upuru kauli. Kaut negribīgi, bet Ģenerālprokuratūrā ierosināta krimināllieta, kas nav pabeigta vēl šobrīd, un, kamēr risinās izmeklēšana, pārapbedīšanu nav ļauts veikt…












Pievienot komentāru