Tukumnieks Andris Turiščevs glabā pāris albumus, kas gadu gaitā daudzreiz pāršķirstīti, ne velti lapas tik apbružātas. Fotogrāfijās redzami cilvēki ikdienā, darbā, pārsvarā – prieka brīžos. Daudz jaunu, priecīgu seju. Cilvēki spēlē akordeonu, dzied. Bet fotogrāfijas tapušas laikā, kad Andris Turiščevs kopā ar mammu Lūciju dzīvoja izsūtījumā Sibīrijā.

Neatbrīvoja nevienu

A. Turiščevu izveda 1941. gada 14. jūlijā no Kuldīgas. Viņa tēvs Ludvigs Dinne bija Latvijas armijas virsnieks, un 8. jūnijā viņam tika piespriests nāvessods. Virsnieks slēpās, bet, uzzinot, ka saņemta ciet viņa ģimene – pats gāja pieteikties. Neatbrīvoja nevienu… Rīgā Andrīti kopā ar mammu izlaida ārā no vagona pastaigāties, un ģimene satikās. Tēvs arī bija tajā ešalonā. Viņš atdeva mātei gredzenu, pabužināja dēlam matus… Vēlāk ešalonu sadalīja, un Andri ar mammu aizveda uz Krasnojarsku, bet tēvu uz lēģeri Vologdā. 1943. gadā māte rakstīja uz Maskavu: "Kur ir vīrs?" Atnāca atbilde: "Miris Vologdā." Kaut kāda slimība esot bijusi, bet pats Andris no tā laika nekā neatceras un zina tikai tik daudz, cik mamma bērnībā stāstījusi. Neviens Latvijas virsnieks no turienes, kur aizsūtīja tēvu, tā arī neesot atgriezies…

Uzceltu pieminekli mātēm

Vienā no pirmajām fotogrāfijām redzams Andris un mamma upītes krastā, Krasnojarskas novada sovhozā «Tajožnij», kur viņi tika nometināti. Daba bijusi ļoti skaista. Tur stepe mijas ar mežu, upītes met lokus, netālu taiga ar visām tās veltēm. Andris krievu valodu iemācījies kopā ar dzimto – latviešu. Mamma krievu mēlē ielauzījās trīs, četru nedēļu laikā. Tā vajadzēja, jo citādāk nemaz nevarēja izdzīvot. Viņa strādāja pienotavā, nereti divdesmit stundas no vietas, bet no šī darba atlēca arī kāds labums, jo reiz pa reizei varēja atnest mājās kādu mazumiņu produktu. Kamēr mamma strādāja, Andri pieskatīja kāda ventiņu sieva jau krietnos gados, kas krievu mēlē tā arī neielauzījās. No viņas Andra valodai vēl joprojām jaušams ventiņu piesitiens.

Puikām Sibīrijā nebija nekādu problēmu. Ciemā dzīvoja pārdesmit tautību ļaužu – krievi, baltkrievi, poļi, itāļi, vācieši, kalmiki, tatāri un vēl, dievs vien zina, kādas tautības. Bija karš, visi jau bija pret vāciešiem – tā tas tautā iegājies. "Gribu piebilst," teica A.Turiščevs, un uz brīdi viņam apraujas valoda…, "Mātei pirmos gadus bija ļoti grūti. Iedomājies, 21 gadīgs skuķis ar mazu bērnu, viena pati svešā vidē, un bērns vēl slims!… Es daudz slimoju. Tad vēl sākās karš…Iesākumā jau mēs visi bijām fašisti, īpaši pirmajā sādža, kur mūs nometināja. Pēc tam mūs pārveda uz internacionālo sādžu, un cilvēki jau saprata, ka mēs jau tādi paši bēdu brāļi vien esam. Un vēl ko (gara pauze)… Ja man būtu teikšana un vara, es uzceltu pieminekli mātēm. Saproti, vīriešiem nācās izdzīvot pašiem, par sevi vien domāt. Bet sievietēm bija daudz grūtāk – vajadzēja pašai palikt dzīvai un bija vēl jādomā par to, lai bērns izdzīvotu."

Doktors skotjina

"Mamma pēc kara apprecējās ar Jakovu Turiščevu. Patēvs mani adoptēja, bet par īsto tēvu man neviens neko neslēpa. Tikko biju prāta gados, mamma visu izstāstīja. Patēvu dievināju. Viņš bija veterinārārsts un arī izsūtītais no Krievijas Smoļenskas apgabala. Kā viņš stāstīja, viņam bija spieduši atzīties, ka it kā esot spiegs. Viņam nedēļu neļāva gulēt, un tad jau cilvēks atzīsies jebkādos "grēkos"… Tā kā viņš bija vetārsts – aizsūtīja uz sovhozu, kur cūkas slimoja, un pieteica: "Ja izārstēsi – nenošaus!" Pirmajā brīdī, ieejot kūtī, pašam gribējies mesties četrrāpus un ēst kopā ar cūkām. Mēnesi līdzi staigājis zaldāts ar pielādētu ieroci, bet galu galā izdevies cūkas izārstēt un sovhoza direktors tādēļ viņu nosacīti atlaidis uz brīvām kājām. Tā viņš sādža bijis dienu un nakti "uz strīpas", visiem pieejams. Itin bieži kāds nakts melnumā klauvēja pie durvīm un lūdza viņa palīdzību: "Doktor skotjina (tā krievu valodas žargonā dēvēja veterinārārstu), mums lopiņš slims!" Turiševs cēlās un gāja, jo tur, Sibīrijā, katra gotiņa, cūka vai kaza bija nevis zeltā, bet dzīvības vērtē."

Dzīve fotoaparāta acīm

Bildes albūmā ir paša Andra un viņa mammas darbs. Puikam nopirka pirmo fotoaparātu «Ļubiķeļ», nākamais bija – «Zorkij» ar šaurfilmu, kas ir ekonomiskāka, jo vairāk bilžu vienā filmiņā varēja uzņemt. Darbs aizgāja no rokas. Iegādājās palielinātāju, vanniņas, pārējos piederumus – filmas, fotopapīrus, ķimikālijas, kuras veda no Krasnojarskas. Turiščevi visā lielajā ciemā bija vienīgie fotogrāfi, un ļaudis svētdienās pie viņiem pat stāvēja rindā. Fotografējās pa vienam, grupiņās, ģimenes. Turiševi bija iemanījušies ar analīna krāsām bildes iekrāsot. Aparāts uz statīva, palagi – fonam. Par bildīti tika prasītas 20 kapeikas. Andris jau naudu neredzēja, jo ar to rīkojās mamma. Protams, arī paši sevi fotografējuši, arī visādas izrīcības un godus. Bildes tika apgrieztas cakotām maliņām. Fotogrāfijās nav "briesmīgās Golgātas" – bads, spaidu darbi, jo tāpat kā šodien arī tad cilvēki, nākot pie fotogrāfa, uzvilka mugurā to labāko, sataisīja frizūras. Bilžu aizmugurē rakstīja par to, ka dzīvojas labi, un sūtīja radiem. Citādākas bildes jau nedrīkstēja sūtīt, un neviens jau nemaz arī negribēja lieki sāpināt savus radus un draugus dzimtenē.

Tancplacī

Darbs neskaitījās slavas un varonības lieta, kā tā laika saukļos rakstīja. Tā bija ikdiena, un kā tad bez darba vispār iespējams dzīvot!? Septiņus, astoņus gadus veci bērni vadāja buļļus pa vagu aiz arkla vai kučierēja zirgus, paši ratos sēdēdami. Veda lopbarību, saknes, kartupeļus, mēslus – visu, kas laukos vedams. Kad nedaudz paaugās, strādāja uz traktora par tā saukto "knabiķi" jeb piekabinātāju, kas sēž uz arkla un regulē vagas salaidumus. Bet parasti jau nemaz nestrādāja divatā, bet viens darīja abus darbus – gan brauca, gan regulēja, un tā reizēm cauru diennakti. Andris stūrējis pirmo «Belarusu», kas vēl bija bez kabīnes, kāpurķēžnieku «Natiku» un «DT-54».

Jaunajiem tolaik bija arī velosipēdi. Andrim vecāki pirmo nopirka lietotu velosipēdu par 30 rubļiem. Dzelzis bieži lūza, bet, neskatoties uz to, puisis ciemā tāpat skaitījās ar augstāko činu. "Varēja uzsēdināt meiteni uz bomīša un aizvizināt uz tancplaci (deju laukumu) sādžas centrā. Tur nebija nekāda prastība! Vakaros, pēc darba, kādos sešos, septiņos, jaunie un ne tik jaunie nomazgājās, uzģērba labāko kārtu un devās uz placi. Harmonika jau spēlēja, un ballītē varēja sākties. Spēlēja Volgas vācieši – tie gan bija labi muzikanti! Spēlēja akordeonus, garmoškas. Dejoja gan meitene ar meiteni, gan meitene ar puisi. Bet puikas no malām skuķiem pa kājām šāva ar čerjomuhu (irbenēm), uzvilka kādu dūmu un reizēm iedzēra, tā teikt, baudīja jaunību.

Un – elpa aizrāvās!

Andris nezināja, kāda izskatās dzimtene – Latvija. Šo to par dzimto Kuldīgu, par jūru pastāstīja mamma. Jūra zēnam bija brīnums, jo bija grūti iedomāties, ka var būt tik liels ūdeņu plašums. Puisis iztēlojās, kā viņš stāv juras vidū, veļas virsū viļņi baltām putu mugurām, bet pie kājām, gluži kā pasakā, noplok, atstādami dzintara gabaliņus. Zēns paceļ dzintaru pretī saulei un tas sašķeļ starus daudz sīkos zeltainos stariņos, kā to prot tikai Dzintara jūra. Par «Dzintara jūru» tancplacī spēlēja arī vācieši, un latvieši dziedāja līdzi.

Pirmo reizi Turiščevi uz Latviju atbrauca 1955. gadā. Ceļa nauda tika nopelnīta fotografējot. Patēvs jau bija atbrīvots, bet mamma sarunāja ar komandantu, ka mēnesi viņu nemeklēs, un visi kāpa vilcienā. Izkāpa Jūrmalā, Bulduros, un devās uz jūru. Andrim elpa aizrāvās no tāda plašuma!…

"1957. gadā, kad mūs atbrīvoja, nemaz vairs tik dikti mājās braukt negribējās. Man jau bija astoņpadsmit, bija pirmā mīlestība – Šura. Tomēr mamma uzstāja, ka vēlas atgriezties dzimtenē, un arī patēvs piekāpās – piekrita pārcelties uz dzīvi Latvijā." Bērnības un jaunības zeme, tās cilvēki atbrauca līdzi Turiščeviem albūmos. Arī tukumnieki, draugi Gaisiņu Jānis, Jāņa māsa Vija (tagad Strēle), Jāņa sieva Vera (pēc tautības vāciete).

"Cilvēks ir un paliek tikai cilvēks. Bija grūtības, visādi bija, bet esmu laimīgs, ka man no tālās zemes nācis līdzi vien viss labais. Sliktais tā arī palika tur. Nevar taču dzīvot visu laku ar pārestības sajūtu, tas galē nost! Drīzāk jādzīvo ar pilnu krūti, jo nemaz tik daudz mums nav dots. Tur, Sibīrijā, guvu dzīves rūdījumu, iemācījāmies viens otram palīdzēts…

Cilvēki reizēm runā: "Sliktie krievi! Krievu mēris!" savukārt es jautāju: "Nosauc man vienu sliktu krievu – Vaņu, Volodju, Peķu! Kurš?" klusums. Tiem, kurus es pazīstu, nav ne vainas. Un nav ne vainas arī tiem jaukto ģimeņu bērniem, kas mēs tur bijām Sibīrijā," teic Andris un pārlapo albumu. "Redz, cik Gaisiņu Vija skaista un smaidīga!

Kādreiz, pirms gadiem, vēl gāju uz piemiņas brīžiem Tukuma II stacijā, bet nu jau kādu laiku vairs neeju – pārāk daudz bijušo partijnieku runu."

Kaut mazbērniem nebūtu!

Vectēvs lapo albūmu mazdēliem Kristapam, Rihardam un Renāram. Visi pozē bildei, jo jaunā paaudze jau ne pārāk dzīvi interesējas par vectēva gadiem, kurus viņš pavadījis Sibīrijā. Fotogrāfijās sveša dzīve, svešas sejas, bildes melnbaltas un vietām miglainas – tas bija tik sen. A. Turiščeva bērniem un mazbērniem pašiem savas rūpes, darba pilnas rokas un galvas. Nofotografējās, bet vai atcerēsies, ka šodien ir tāda piemiņas diena? Televizorā rāda futbolu. Kurš vinnēs? Skaistus vārtus sit. Mazbērni atplaukst, kad televizorā parāda Sibīriju, jo tad vectēvs var stāstīt par skaisto dabu, dzīvniekiem, taigu. Tādās reizēs vīrs pieklust, valoda apraujas, atmiņā atplaiksnī mellais brīdis. Tas nu nostājies acu priekšā: "Kaut mazbērniem nekas tāds nebūtu jāpiedzīvo!"