Aptaujājot bērnudārzu darbiniekus un mediķus, noskaidrojies, ka bērniem saslimšanas ziņā līdera lomā šobrīd ir vējbakas. It kā jau labi zināma, vairumam vecāku no pašu slimošanas pieredzes pazīstama saslimšana, taču, aprunājoties ar vienu otru māmiņu, noskaidrojām, ka patiesībā nekas nav skaidrs. Vai ikvienu apsārtumu un pumpu esam gatavas nosaukt par vējbakām; nezinām, ir mūsu bērni pret šo slimību potēti vai nav. Izrādās, pat nezinām, ka šī slimība ir ļoti nopietna, jo nācies gan uz ielas, gan redakcijā (nevis mājās gultiņā) sastapt zaļi nokrāsotus bērniņus, kam esot vējbakas. Visu nezināmo, neskaidro centāmies noskaidrot saruna ar dakteri Solveigu Jakušenoku.

Izvairīties – gandrīz neiespējami

– Tātad, kas ir vējbakas?

– Tā ir vīrusu infekcija. Patiesībā vairums tā saukto bērnu slimību jau ir vīrusu infekcija, izņemot skarlatīnu, kas ir bakteriāla streptokoka infekcija. Kāpēc ar to tagad tik daudzi slimo? Nelaime tā, ka vējbakām ir ļoti garš inkubācijas periods – 21 diena, tāpēc šo infekciju ir ļoti grūti apkarot. Līdz 21 dienai pirms tam, kad parādās slimības klīniskās pazīmes, slimība ir ļoti lipīga – inficētais cilvēks bagātīgi izdala šo sīko, respiratoro (izplatās pa gaisu) vīrusu pa labi un kreisi. Viņš jau neizskatās slims un arī nejūtas sasirdzis, tāpēc iet uz skolu, bērnudārzu, darbu un aplipina visus, ar ko vien ir saskarē. Piemēram, mājās saslimst kāds mazulis, no viņa inficējas bērnībā vējbakas neizslimojis brālis vai māsa, kas tālāk slimību nodod saviem skolas biedriem. Arī veikalos un visās citās sabiedriskās vietās tas pats – pāris inficētu cilvēku, un slimība ir laipni "izdāļāta" visiem apkārt esošajiem. Tāpēc mums Tukumā arī šobrīd tā ir – kā novembrī saslimšana tika konstatēta, tā vēl līdz šim brīdim tā turpinās.

– Kā pazīt šo slimību tad, kad klīniskās pazīmes jau parādījušās? Kā zināt, ka bērnam tiešām ir vējbakas, nevis kāda alerģiska reakcija?

– Klīniskā aina šai slimībai ir ļoti raksturīga un labi pazīstama: pēkšņi vienā dienā uz ādas parādās sarkans plankumiņš, kam dienas laikā vidū izaug ūdeņaina pumpiņa, tulzniņa jeb vezīkuls, mediķi saka – cilvēkam ir vezikulāri (pūslīšveida) izsitumi. Tie ir dažādu lielumu – var būt pat līdz 3 un 4 mm diametrā. Turklāt šie izsitumi ir galvas matainajā daļā. Patiesībā tieši tur tie arī sākas – galvā, aiz auss, uz muguriņas starp lāpstiņām. Un tālāk izsitumi virzās pa visu ķermeni.

Normāla slimības gaita ir tāda: izsitumi sitas piecas dienas, pakāpeniski arvien vairāk, uz izsitumiem veidojas krevelīte, un viss. Infekcija ir beigusies, cilvēks vējbakas ir izslimojis, uz mūžu iegūstot imunitāti.

– Un kā ar temperatūru?

– Kad parādās izsitumi, ir arī temperatūra. Tāpat kā jebkuras vīrusa infekcijas laikā. Vienam cilvēkam temperatūra ir visas piecas dienas, citam tikai pirmajās pāris dienās, citam praktiski temperatūras nav.

– Kādi nosacījumi saslimšanas laikā būtu īpaši jāievēro? Vīrusus jau nekādi medikamenti neņem, tātad nekādas zāles jau jālieto nav…

– Galvenais – slimības periodā nestaigāt apkārt. Un vējbaku gadījumā nav jautājumu – ir šī saslimšana vai tās nav. Nevienai citai slimībai, nekādām alerģijām tādu izsitumu – ar pūslīti vidū, turklāt galvas matainajā daļā, starp lāpstiņām – nav.

Bet ārstēšana ir tikai simptomātiska: ir daudz jādzer; ar temperatūru, ja tā pārsniedz 38,5°C un ir traucējoša, jācīnās kā jebkuras vīrusa saslimšanas gadījumā. Pretalerģiskos, pretniezes līdzekļus dot nav nekādas jēgas, jo tā nav nekāda alerģiskā nieze.

– Bet kaut kas taču jāsmērē, kaut dezinfekcijas nolūkos, jo vējbaku izsitumi taču ļoti niez!

– Nu jā, var meklēt kādu līdzekli ādas kopšanai. Var smērēt ar to pašu veco briljantzaļo, kaut tāpēc, ka spirta šķīdums veido labu, cietu kreveli, lai izsituma vietas vēl vairāk neiekaist. Ir cilvēki, kam niezi palīdz mazināt tas pats menovazīns vai kāds cits simptomātisks preparāts. Ja nav temperatūras (Un tikai tad, ja tās nav!) var nomazgāties dušā, jo tīra āda noteikti niezēs mazāk.

– Un kā ar rētām – vai tās nepaliek?

– Ja nokasa kreveles un izsitumu vietas vēl iekaist, tad var palikt rētas. Ja krevelīte izveidojas un nokrīt pati, tad rētu nav.

– Izklausās jau vienkārši – ir slimība, piecas dienas nepatīkamas sajūtas, un viss. Bet ir dzirdēts, ka šai slimībai mēdz būt nepatīkamas komplikācijas.

– Jā, ir. Bet parasti tas notiek tad, ja to neļauj mierīgi izslimot – kārtīgi to neizguļ, skrien laukā, pieaukstējas klāt. Tipiskās saslimšanas, kas kā komplikācijas rodas pēc vējbakām, ir rotīts – strutains vidusauss iekaisums – un plaušu karsonis. Ir arī citas, bet šīs tās tipiskākās, vējbaku vīrusam raksturīgākās. Bet mums par laimi Tukumā tādu nav. Patiesībā – ir ļoti labi, ja slimības klīniskā gaita ir tāda, kā es to aprakstīju iepriekš, jo tad redzams, ka vīruss ir un organisms ar to cīnās. Ja ir tikai pāris izsitumu, ja nav īsti skaidrs – ir cilvēks slims vai nav -, tas liecina par zināmā mērā pavājinātu organisma reakciju, par imunitātes problēmām. Un iemesli jau varētu būt visdažādākie – varbūt jau iepriekš kāda cita saslimšana bijusi, varbūt dzerti kādi medikamenti…

– Un kā pieaugušajiem veicas ar vējbaku izslimošanu?

– Smagi, tiešām smagi. Izsitumi – niezoši, sāpīgi, dedzinoši, galvassāpes, temperatūra pie 40°. Bet, paldies Dievam, cilvēki jau lielākoties izslimojuši vējbakas bērnībā un imunitāte jau ir izveidojusies. Antivielas ir izstrādājušās. Gluži tāpat kā ar citiem herpes vīrusa paveidiem. Ir cilvēki, kam nemūžam neparādās uz lūpas herpes, kaut arī viņi ir inficēti.

Pret masalām, masaliņām un cūciņām bērni ir vakcinēti

– Un kā ar masalām, masaliņām, cūciņām? Pagājušajā gadsimtā tās taču bija ļoti izplatītas bērnu slimības, tagad kaut kā nav dzirdēts, ka kāds slimotu.

– Pret visām šim slimībām potē. Tāpēc mūsu populācijā jau, gribas teikt, gadu desmitiem šo slimību principā nav. Un nebūs taisnība tiem, kas, ieraugot izsitumus, uzreiz meklē masalas vai masaliņas. Ir vesela virkne citu vīrusu saslimšanu, kurām ir raksturīga izsitumi; turklāt gan ekzantēmas (ārēji izsitumi), gan enantēmas (gļotādu izsitumi). Ir enterovīrusu apakštipi, kam raksturīgā gaita ir šāda: trīs dienas (vai piecas) temperatūra un tad parādās izsitumi – ir vīrusu enantēma.

Mēdz gadīties arī tā: ir cilvēkam vīrusu saslimšana, iedzer viņš kaut kādas zāles, un parādās alerģiski izsitumi. Bet neviena no šīm parādībām neraksturo masaliņas.

– Un kādas tad izskatās masaliņas un masalas?

– Klīnika ir tāda: četras dienas ir augsta – vismaz 39°C – temperatūra, tad pakāpeniski no galvas līdz kājām dienas laikā pa visu ķermeni parādās sīki, sarkani izsitumi. Parasti tie nākamajā dienā pazūd, un slimība ir beigusies.

Masalas ir smagāka saslimšana – slimība sākas pakāpeniski ar vispārēju nespēku, iesnām, balsenes iekaisumu, klepu, acu gļotādas iekaisumu, acu asarošanu, nepatiku pret gaismu. Pakāpeniski temperatūra paaugstinās līdz pat 40°C, un trešajā vai ceturtajā slimības dienā parādās koši sārti izsitumi, vispirms – aiz ausīm, uz sejas, pēc tam – uz kakla un krūtīm un pa visu ķermeni. Vēlāk āda sāk lobīties. Šai slimībai mēdz būt arī nopietnas komplikācijas. Bet varam teikt, ka mums tās šobrīd nav, jo praktiski visi bērni jau gada un trīs mēnešu vecumā ir sapotēti.

– Bet nu jau esot arī vakcīna pret vējbakām.

– Ir, ir, un faktiski šo poti bērniem vajadzētu saņemt kopā ar citām infekcijas slimību vakcīnām. Bet – mēs nevaram vakcināciju uzsākt, jo tagad ir akūts saslimšanas periods. Inkubācijas periodā potēt nevar.

Atgriežoties pie masalām un masaliņām, bija periods, kad meitenēm vēlreiz potēja masalu un masaliņu vakcīnas padsmit gados. Patiesībā šīs infekcijas bērniem nav īpaši bīstamas, bet tās var būt kā palaidējmehānisms kādām citām smagākām saslimšanām, sistēmu slimībām. Taču visbīstamākais masaliņu vīruss ir grūtniecēm, turklāt jebkurā grūtniecības periodā. Ja grūtniece saslimst ar masaliņām, tad bērniņam viennozīmīgi tiek bojāta sirds, turklāt ļoti smagi. Tāpēc arī pret šo saslimšanu potē, potē arī zēnus, jaunus vīriešus, lai viņi tās jaunās māmiņas gadījuma pēc neinficētu.

Profilakse sākas ar audzināšanu

– Ar kādiem vīrusiem bez vējbakām jums vēl šodien nākas cīnīties?

– Tie noteikti ir rotavīrusi – vīrusu dabas zarnu infekcijas. Tie nu mums ir nepārtraukti. Un galvenais nosacījums, lai nesaslimtu, jau ir gauži vienkāršs – nekontaktēties ar slimu cilvēku un ievērot higiēnu, bet mums tas laikam nākas ļoti grūti. Nu nevajadzētu apmeklēt cilvēkus, kas žēlojas par sliktu dūšu un caureju, tāpat nevajadzētu ēst kur un kā pagadās, turklāt nenomazgājot rokas.

– Bet nevar taču izvairīties iziet uz ielas!

– Nē, tāpat vien uz ielas tik vienkārši nemaz to vīrusu noķert nevar. Bet paskatieties, kā cilvēki ēd, īpaši – mazi bērni! Iet pa veikalu un ēd, uz ielas ēd – nu, ko vēl trakāku var izdomāt!? Un cik tādu ēdāju pa dienu veikalam iziet cauri? Un tad nu jāsaka, ka patiesībā jau visas šādu saslimšanu profilakses lietas sākas un beidzas ar audzināšanu.