Austra un Kārlis Kiršteini 27. maijā svinēja savu Zelta kāzu jubileju. Neskatoties uz to, ka abiem šī ir otrā laulība, viņi saskanīgi kopā nodzīvojuši 50 gadus. Kārlis bija Drāmas teātra aktieris. Beidzis Latvijas Teātra institūtu, un pēc tā beigšanas aizsūtīts darbā uz Liepāju, kur teātrī viņš nostrādāja 13 gadus. Tur arī viņš satika Austru.

No pavāra aktieros

Kārlis Kiršteins, dzimis rīdzinieks, jau 15 gadu vecumā sāka strādāt par pavāra mācekli tagadējā viesnīcā «Hotel de Roma». Agrāk tā bija Otto Švarca viesnīca un kafejnīca. Tur viņš nostrādājis piecus gadus un izmācījies par pavāru. Kad ienāca krievu karaspēks, karš beidzās, Kārlis sācis interesēties par mākslu. Viņa pirmais darbs mākslas lauciņā bija Jaunatnes teātrī. Toreiz tur režisors bijis Boriss Praudiņš. "Tur man iedeva tādas mazākas lomiņas, par kurām bija labas atsauksmes. Kad nodibinājās teātra vidusskola Mārstaļu ielā, tad es strādāju teātrī un gāju arī šajā vidusskolā mācīties. Tad iestājos Latvijas Teātra institūtā. Visu mūsu kursu aizsūtīja uz Liepāju. Mani kursa biedri bija Dzidra Ritenberga, Zigrīda Rūtiņa, teātris spēlēs kopā ar Aleksandru Maizuku."

Tajā laikā Liepājā bija divas trupas – drāmas un muzikāli dramatiskā trupa. Kārlis spēlēju teātri muzikāli dramatiskajā trupā. Viņu atceramies, piemēram, no izrādes «Zaļā pļavā», kur viņš spēlēja Bulfineksu un dziedāja: "Es vēlos tavu foto…"

Austra Kiršteina piebilst: "Esmu redzējusi izrādi «Dullais Barons Bunduls» ar Rūdolfu Plēpi barona lomā, salīdzinu to ar savu vīru un saku, ka tik labi, kā mans vīrs spēlēja, Plēpis tomēr nespēlē. Tā loma bija tikpat kā uzrakstīta manam vīram."

No kara piemiņa – pār galvu pārlidojusi šķemba

Austras kundze stāsta: "Esmu liepājniece un pat pa 35 gadiem neesmu varējusi pierast, ka nu esmu lapmežciemniece. Man te ir ļoti maz pazīstamo, arī Jūrmalā astoņu gadu laikā nevarēju iedzīvoties, man sirdī ir tikai Liepāja. Tā ir mana dzimtā pilsēta, kur esmu nodzīvojusi 38 gadus, pārdzīvoju kara šausmas, izvešanas. Liepājā bombardēšanas laikā nolīdzināja veselu kvartālu. Taču – ko lai saka jaunībai? Es pat negāju uz patvertni – sēdēju istabā, uzgriezu ārzemju radiostaciju, kur spēlēja skaistu mūziku, un pat nepamanīju, nedzirdēju, ka izziņota trauksme. Pēkšņi… tinkš! Tā kā pa logu iemet ar akmeni, un man mati paceļas gaisā… Es vēl neaptvēru situāciju – pieskrēju pie loga.. Laukā dūmi, uguņi, lidmašīnu rūkoņa. Ieskrienu istabā, lai redzētu, kas ar maniem matiem, bet pie spoguļa guļ šķemba, kas bija pārlidojusi man pāri galvai un skārusi matus. To nu es glabāju par atmiņu. Biju viena pati mājā…"

"Izpalīdz" rakstiņš avīzē

Kara laika virpulis aizrāva līdzi arī Austras pirmo lielo mīlestību. Savukārt Kārlim nācās piedzīvot vilšanos pirmajā laulībā, un iznāca tā, ka par šķiršanos ielika avīzē. Tas bija 50. gadu sākumā. Toreizējā Liepājas avīzē par aktieru, citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku dzīvi rakstīja daudz. Bet Austra un viņas māsa ar Kārli bija jau pazīstami. Un nu avīzē rakstīts, ka viņu paziņa – Kārlis – šķiras! Reiz gan Kārlis, gan Austra bijuši ielūgti uz Mednieku biedrības balli, kur abi sadejojušies, un tā šī balle bijusi liktenīga. Tikšanās turpinājās, līdz abi 1958. gada 27. maijā laulājās zagsā. Austrai bijusi vakarkleita, garie cimdi rokās. Abi gribējuši, lai viss būtu skaisti un pārdomāti.

Jāmaina darbs un dzīvesvieta

Aktiera dzīve Kārlim Liepājas teātrī bijusi uz riteņiem – nemitīgi jābraukā uz viesizrādēm. "Es domāju: vai tiešām man šitā vajadzēs visu mūžu pa naktīm braukāt, līdz izlēmu, ka jāmaina darbs. Vēl bija arī tā, ka slēdza Liepājas teātra muzikāli dramatisko trupu, palika tikai dramatiskā," stāsta Kārlis par savu lēmumu aiziet no teātra. Sākotnēji bija domāts doties uz Jaunatnes teātri Rīgā, bet iznāca tā, ka iestājies Tirdzniecības tehnikumā un to arī pabeidzis. Strādāja par oficiantu, zāles pārzini un vēlāk par restorāna vadītāju.

Arī pārcelšanās uz dzīvi citur nav bijusi parasta. Kad ar visām mantām no Liepājas atbraukuši uz Dzintariem, māja Jomas ielā, kur bija paredzēta dzīvošana, izrādījās nodegusi. Nācās meklēt citu vietu.

Liepājā Austra bija strādājusi par vecāko medicīnas māsa Liepājas ādas un veneroloģijas dispanserā. Kad pārcēlās darbā uz Rīgu, viņa izpildīgi darīja jebkuru darbu. "Kur mani sūtīja, tur gāju strādāt – vai uz venerisko slimību kabinetu, vai pie papīriem sēdēt, vai patronāžā – visur gāju, jo man bija viena doma – es gribu kļūt par kosmetologu. Bet, lai to panāktu, man bija jāpierāda, ka es varu strādāt. Mums, Rīgas dispanserā, bija atsevišķa aptieka. Kad vecākā māsa gāja atvaļinājumā, atstāja mani savā vietā. Es sarakstu receptes un dodos uz aptieku. Tur strādāja viens ebrejs un viņš, mani ieraugot, ļoti nopriecājās: "Beidzot es jūs, "universālo māsu", varu vaigā redzēt. Jums jau ir tāda iesauka. Varot likt strādāt kur vien grib, visus darbus prot. Un galvenais, ka protot receptes rakstīt!" Man gan tas bija pārsteigums, jo Liepājā visas māsas prata rakstīt receptes.

Kad pirmais darba gads bija pagājis, Austras kundze vērsās pie galvenā ārsta ar lūgumu, ka vēlas mācīties par kosmetologu.

Jūrmalā ģimene nodzīvoja astoņus gadus, jo bija nopirkusi sev pusmāju. Taču vēlāk atrada māju Lapmežciemā, kuru pārbūvēja un iekārtoja atbilstoši pašu vēlmēm. Austras kundze raksta dzeju, arī romānu. Savulaik uzrakstījusi fantastisku «Globālo pasaku». Izdots arī Austras kundzes dzejoļu krājumiņš «Spicās dzejas» ar, varētu teikt, mazliet drastisku, tomēr ļoti reālu vērojumu par to, kas pašlaik notiek Rīgā. Spicās dzejas autores pseidonīms ir Paula Paulīne.

Mājas labais saimnieks un gariņš ir Kārlis, kurš rūpējas par to, lai abiem dzīve būtu iespējami laba.

Kiršteinu pāris ir paraugs mīlestībai, labestībai, saskaņai, rūpēm un uzmanībai, kādu laulātie viens otram velta. Zelta kāzu jubilejā vēlam abiem veselību un vēl daudzus saulainus un radošus gadus.