25. septembrī Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas vadītājai Valentijai Emburei apritēja 65. Pēc sumināšanas kolēģu lokā daktere atvēlēja laiku personiskākai sarunai – par to, kas svarīgs šeit, slimnīcā, un ne tikai. Kā tas daždien notiek, nepiespiestā sarunā svarīgākais atnāk pats… Un arī tāpēc laikam – pavisam dabiski – saruna aizsākas ar atmiņām par slimnīcas nedienām.

V. Embure:

– No 1997. līdz 2002. gadam, kad uzsākām vēža slimnieku paliatīvo aprūpi, braucām un bičojām naudu; tad mums ministrija piemeta no Ls 3,80 līdz Ls 7 uz cilvēku un vēlāk pāri Ls 10 – tāda ubagošana, bet izsitāmies. Tas bija viens no kritiskākajiem slimnīcas pastāvēšanas mirkļiem. Un otrs – 2009. gada vasaras beigās, kad paziņoja, ka no 1. septembra diennakts stacionāra vairs nebūs. Aizbraucu uz Kuldīgu pie Eglītes (man priekšniecība bija Kuldīgā, nevis Rīgā) un teicu, ka tad veram vaļā dienas stacionāru ar viesnīcas pakalpojumiem – viņa piekrita, bet līdz gada beigām valsts atvēlētā nauda bija tikai Ls 2900!… Gāju un aizņēmos no novada (Ls 10 000 dome aizdeva bez procentiem), un mēs izdzīvojām, un nākošā gadā atpelnījām šo naudu ar sociālās aprūpes gultām… Parasti saka, ka slimnīcu aizslēgs. Neviena ministrija neko nevar aizslēgt, ja pats domāsi, taču krīzes mirklī jāizdomā, no kā atteikties – ko sataupīt, ko atstāt un izdzīvot. Ir jādomā!

Tāpēc man nekad dzīvē nav bijis garlaicīgi – vienmēr esmu atradusi, ko darīt. Ideju vairāk, nekā spēju realizēt. Redz, jau sen gribēju avīzē pastāstīt par veselīgo dzīvesveidu. Kas cilvēkam svarīgi? Pirmkārt jau spēja priecāties! Ja ir problēmas, tad – tās risināt, nevis iebraukt bedrē vai depresijā, smalki runājot, un neko nedarīt – tad nekas arī nebūs!

– Vai esat kādreiz nonākusi šķietamā bezizejā?

– Nē, vienmēr kaut ko var atrast – atbalstu mājās, darbā vai ģimenē. Ja arī šķiet, ka risinājuma nav, tad ziniet to Skārletas O’Hāras teicienu romānā «Vējiem līdzi»: ”Šodien es par to nedomāšu – padomāšu rīt…” Ja ir kāda neatrisināma problēma, vispirms apstājies, nomierinies un tad padomā. Bezizejas nav. Cilvēkus, kas stāsta par bezizeju, es nesaprotu. Dzīve man dota viena – vidēji 70 gadi, tāpēc grūtībām jārod risinājums, nevis jālec no jumta.

Interviju lasiet piektdienas, 27. septembra, laikrakstā ŠEIT