23. augustā kandavniece Velga Zute-Ķiršakmene aicināja uz tikšanos ar bijušajām kolēģēm – mediķēm, ar kurām savulaik kopā strādāts Valdemārpils ambulancē. Kolēģes dzīves līkloči aizveduši uz dažādām Latvijas pusēm – kas Rīgā, Talsos vai Tukumā strādā, bet nu Velga viņām sarīkojusi pirmo salidojumu. Rīta pusē kundzes jau bija kafiju padzērušas un Kandavas vecpilsētu izstaigājušas. Par to, ka mediķi ir jautra tauta, pārliecinājāmies, jau pa gabalu Promenādē dzirdot jautru dziedāšanu. Ko tad 15 dāmām vienlaikus vaicāt? Tāpēc pamēļojām vien par to, kas labs prātā palicis.

Velga – vecākais ambulances kadrs, par laboranti tajā strādājusi no 1970. līdz 2002. gadam strādājusi, citas vēlāk dažādos gados pievienojušās. Lūk, jautrās atmiņas:

– Gāja interesanti – visas jaunas un dullas. Kolektīvs ļoti saliedēts un uz jokiem – tas vispār bija tāds laiks, kad cieņā bija kopā sanākšanas un jubileju svinēšanas. Galvenais statistiķis Lāča kungs (gan jau zem zemes) bija interesants. Teica, ka sievietēm vakarā jāatpūšas, tāpēc krūšturus nevar nēsāt… Jā, bija arī krūšturu balle ambulancē.

– Ambulancē bija ”Zelta bedre” – atpūtas telpa, kur jautri gāja; tur notika pasākumi, sanākšanas, pusdienas un vēl viss kaut kas. Tā pastāv vēl šodien, lai gan telpa tik kādus 8 m² liela… Bija arī ceļojošais teātris – ar visām paunām busiņā braucām pa pagastiem veikt profilaktisko apskati – ”kosmon”; cik onkoloģiskos un cukura slimniekus tā neatradām! Tas nebija slikti.

…Galvenais ārsts Uldis Driņķis bija. Reiz viņš desmitos vakarā pazvana – citu nevienu nav varējis sazvanīt; man jāiet spricēt cilvēku, kas ar sirdi slims, bet pašai slikti. Lasu slimniekam morāli – kāpēc dzer, ja ar sirdi slikti!? Bet nevarēju dakterim atteikt… Driņķis ir bridis pa sniegu, lai sniegtu palīdzību. Pats kājas apsaldēja! Vai tagad kāds ārsts tā ietu?! Nekad!…

– Vēl viens jautrais gadījums – Driņķim uzdāvināja konjaka pudeli. Viņš aizbraucis, bet mums jāpagaršo. Ieduram šprici cauri korķim, bet nenāk tas alkohols ārā. Viens uz vakti – tūlīt dakteris nāks, bet mēs mokāmies… Beigās jau tikām klāt, bet, kad Driņķis atnāca, tāpat pacienāja…

Un kā pie dakteres Džeriņas kartupeļu talkā gājām!? Šausmīgi auksts bija un, lai darbs ātrāk veiktos, vagas galā pudeli nolikām. Kurš pirmais vagu beigs, tam pudele… Protams, ar to vien talka nebeidzās… Kad strādājām, tad strādājām ar sirdi un dvēseli līdz pēdējam, bet arī kārtīgi atpūtāmies. Visādi raibi ir gājis – bērni saindējušies, greizsirdībā dūrušies, vēnas grieztas, lapsenes sakodušas – tāds bija ikdienas darbs.

Ja jāsalīdzina agrākie laiki ar šodienu, tad šodien ir trakāk – tagad ir liels birokrātisms. Agrāk strādājām ar cilvēkiem, tagad cilvēku mazāk, bet papīru kaudzes milzīgas.

Ko novēlētu kolēģiem? Nezaudēt dzīvesprieku un turpināt darbu!…