19. februārī Osvaldam Emburam apritēja divtik Jēzus vecums – 66. Irlavā viņš iedzīvojies un ne ar skatu, ne valodu virsū neskrien, taču – tik paklausies valodā! Heislera dzeju citē, par mākslu, jūru un jahtu Usmā stāsta… Sarunājām par dzīvi parunāt, un, jāatzīst, stāsts par lībiešu dzimtu tā aizrāva, ka lāgā nenovērtēju, cik maigi izgaismojas laima miziņu liķieris (Embura viesmīlīgais žests sarunas garšai), kad tam pievieno ledus kubiņus… Bet sarunā Osvalds laiku pa laikam pieminēja dziļu inteliģenci – īpašību, kas, viņaprāt, sakņojas šķietami necilajā prasmē pieturēt un novērtēt nianses…

 O. Emburs:

– Esmu dzimis Dundagas slimnīcā, taču dzīvojām Melnsilā. Mani senči, vispirms jau tēva vecaistēvs ar uzvārdu Emburs, Dundagas baznīcas grāmatā pirmoreiz pieminēts 1710. gadā. Viņš ziemā pa ledu pārnācis no Sāmsalas un vasarā strādājis pie saimniekiem. Pēc tam famīlija no rakstiem labu laiku pazūd, un tad Kolkā parādās vecaistēvs – Didriķis. Sāmsalas lībietis vai, kā tur saka, – sāms. Vecāsmātes Lizetes meitas uzvārds bija Kronberga. Viņa nāk no Dūmeles – tas tāds stūris pie Dieviņezera, kura vairs nav. Ezers bija 60 cm virs jūras līmeņa un bija liels – gar vigām gāja līdz pat Košragam, taču barons to nosusināja; bija sākuši rakt grāvi uz jūras pusi – viens posms vēl palika, bet ziemā ar lielu troksni aizgāja; viens pat ar zirgu un malku ragavās aizgājis līdzi… Iegūto zemi sadalīja šņorēs – nelielos zemes pleķīšos. Sanumurēja un cepurē deva zvejniekiem lozēt, jo gotiņas bija, bet ganību trūka. Smiltī jau nekas neaug. Vecaistēvs un tēva vecākais brālis 1931. gadā šo zemi izpirkuši par ”1300 zelta latiem” – tā pirkuma papīrā rakstīts, taču par tādiem latiem neesmu dzirdējis… 90. gados, atgūstot īpašumu, daudzos gabaliņus salika vienā rindā un tad 8,1 ha iedeva 100 m platā joslā – no Timoteja upes līdz Mīlgrāvim…

– Melnsils pieminēts nostāstos par vilkačiem – kādas pašam tur sajūtas?

– Vienkārši pasakainas – tur jūtos vislabāk. Interesanti, ka apkārtne purvaina, bet dunduru un odu maz. Atceros – pavasaros ar vecomāti gājām dzērvenes lasīt, jo tad ogas ir izsalušas un saldas. Pavasarī zapti vārījām. Viņa zināja, kad kadiķogas jāvāc – kad ogas vēl nav tumšas, bet zaļganzilganas. Man bija tikai četri gadi, bet kilometrus nostaigājām…

Visu interviju lasiet laikraksta piektdienas, 21. februāra, numurā ŠEIT!