Matkules sākumskolai – pēdējais mācību gads

25. februārī redakcijā vērsās kāda Matkules skolēna vecmāmiņa ar vēsti, ka vietējā skola tikšot slēgta! Turklāt visvairāk sarūgtinājis, kā tas noticis – varot teikt, ka divu stundu laikā. Otrdien skolas direktorei Ilzei Oliņai piezvanījusi novada Izglītības pārvaldes vadītāja Silvija Tiltiņa, bet 14.00 viņa kopā ar novada vadību jau bijusi skolā un paziņojusi, ka lēmums pieņemts. Bet kā tad ar bērnu vecākiem, kāpēc viņi nav sasaukti, kāpēc ar viņiem nav runāts? Tikai baumu veidā dzirdēts, ka nu visus bērnus vedīs uz Vāni. Bet šai skolai jau izsenis matkulnieku acīs bijusi slikta slava, tāpēc vecāki jau runājuši – savus bērnus nu vedīs pie kaimiņiem, uz Kabili. Vai tad tas novadam būs izdevīgāk? Un – ja Matkulē nebūs skolas, kas tad te vairs vispār paliks? Vecāki esot šokēti un gatavi doties uz domi protestēt, kā arī rīkot piketu pie skolas 4. martā!
Lai noskaidrotu situāciju, vispirms sazinājāmies ar Matkules sākumskolas direktori Ilzi Oliņu, kas bēdīgo ziņu apstiprināja, tikai ar atšķirīgu skatījumu – skolas slēgšana esot objektīvi pamatota… Lūk, direktores stāsts:
Ilze Oliņa:
– Problēma ir tā, ka mūsu pagastā ļoti strauji sarūk bērnu skaits. Šogad vēl esam 33 sešās klasēs, taču pēc sestās klases aizies prom deviņi bērni un tālāk matemātika vienkārša – paliks 24 bērni, bet uz 1. klasi atnāks divi, nu, varbūt trīs bērni… Līdz ar to skolēnu skaits ir palicis kritisks. Esmu arī skatījusies prognozi skolēnu skaita iespējamām izmaiņām turpmākajos piecos gados. Lūk, kāds būs iespējamais pirmklasnieku skaits: 1 – 2 – 0 – 2 – 3…. Tādi ir pagastā apzinātie dzimstības rādītāji. Ja vēl tā dzimstības bedre būtu viena, divu gadu garumā, protams, sakostu zobus un ar tādām algām, kādas tās ir, strādātu nākotnei, bet tagad jau nav vairs bedre, bet lejupejoša taisne… Bērnu skaits Matkulē ir gandrīz nekāds! Piemēram, 2011. gadā nav neviena jaundzimušā un, ja uz 1. klasi atnāk viens, divi bērni, pateikšu, kas seko: vecāki saprotot, ka skolā darbojas tikai apvienotās klases un šo skolu vairs neizvēlas. Ir tikai daži vecāki, kas tagad ir ļoti, ļoti norūpējušies – zvana man un cenšas kaut ko izcīnīt, taču – ko varu teikt?!…
Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 27. februāra, numurā ŠEIT!












Pievienot komentāru