Juris Lūsis ir agronoms, aktīvs Atmodas laika dalībnieks. Viņš joprojām cenšas piedalīties arī politiskajās aktivitātēs, jo uzskata, ka katrs ir atbildīgs par to, kādu valsti veidojam, kādā dzīvojam. Kopā ar dzīvesbiedri Aiju, kas arī ir agronome, viņš dibinājis zemnieku saimniecību «Lūšmeijas», nu tās pamazām pārņem bērni –  meita Inese un dēls Mārtiņš. 21. janvārī Juris Lūsis nosvinēja 70. dzimšanas dienu. Gana labs iemesls plašākai sarunai.

Jura dzimtā puse ir Rembates pagasts. Tēvs jaunībā strādājis celtniecībā, būvējis Ķeguma hidroelektrostaciju. Uz darbu braucis ar velosipēdu (viņš bijis Latvijas brīvvalsts mēroga riteņbraucējs) no Jelgavas. Tad arī iepazinies ar mammu. Daugavas krastā pagājusi Jura bērnība, tāpēc makšķerēšana bijusi jaunības stihija. Kad atnācis strādāt uz Zemīti, iestājies medniekos. Izstaigāties ar labiem medību biedriem pa mežu jau bijis labi, taču pats medību process, dzīvnieku nogalināšana nav patikusi, tāpēc no medniekiem izstājies.

”Mēs ģimenē bijām četri bērni. Vecākais brālis piedzima pēdējā Latvijas brīvvalsts mēnesī, es ar vidējo brāli – kara laikā, bet pēc kara, kad tēvs atnāca no lēģera, piedzima jaunākais brālis. Ar iztikšanu bija pieticīgi. Turklāt mamma 1951. gadā saslima ar bērnu trieku. Viņai bija paralizēta viena roka un daļēji arī kāja. Daudz palīdzēja vecāmamma,” par savu bērnības laiku stāsta Juris.

Skolas laikā viņš dzīvoja pie vecmāmiņas, jo viņas māja bija tuvāk skolai. ”Pēc skolas iestājos profesionāli tehniskajā skolā Rīgā, jo gribējās ātrāk pelnīt naudu.”

Juris izmācījās par mūrnieku un strādāja celtniecībā, bet pilsētas dzīve viņam nepatika. Tāpēc domāja, kā varētu tikt atpakaļ uz laukiem, jo pēc skolas četrus gadus bija jāstrādā celtniecībā. Iespēja nokļūt laukos bija ar komjaunatnes ceļa zīmi. Lai šo ceļazīmi dabūtu, bija jāstājas komjaunatnē. Tā nu, ceļa zīmi saņēmis, Juris dabūja darbu laukos, strādāja būvbrigādē un gāja vakara vidusskolā mācīties. Enerģijas jaunajam cilvēkam netrūka: gan mācījās, gan strādāja un vēl arī vadīja kolhoza «Kopdarbs» sporta dzīvi, dejoja deju kolektīvā.

Tālāk interviju lasiet otrdienas, 28. janvāra, numurā ŠEIT!