Tik ļoti gribas noticēt!

Esmu viena no tiem, kas ar lietussargu rokās stāvēja pie Saeimas un arī Doma laukumā. Tātad par šīs – pārliecinoši un iedomīgi valdošās koalīcijas – atbalstītāju mani nekādi nenosaukt. Taču jaunā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa uzruna tautai Jaunajā gadā tomēr iepriecināja.

Nu ne jau ar pagaro vēsturisko atskatu un salīdzinājumu, cik grūti Godmanim bijis tolaik un cik viegli, salīdzinoši, mums visiem klājas šolaik. Arī ne ar gaišajiem Eiropas un Šengenas labumu solījumiem. Un par atmiņu arī it kā pagaidām vēl nesūdzos. Neesmu aizmirusi, ka tieši Godmaņa pirmās atnākšanas laikā ar slaveno Lattelekom jumta līgumu un vēlāk ar izredzēto klubiņu, kas pārtapa par «Latvijas ceļu», sākās tā sabiedrības noslāņošanās, varas uzspļaujošā attieksme pret zemāk stāvošiem, pret tautu, kas novedusi pie valdības uzticības krīzes šodien. Atceros, ka Godmanis visā tajā, pret ko mēs šodien protestējam, ir piedalījies…
Bet – tik un tā – esmu priecīga, jo… mums nedraudēja, mūs vīzdegunīgi nemācīja un, bārstot citātus no bērnu grāmatiņām, par mums neņirgājās. Var jau būt, ka par to bija īpaši padomājuši sabiedrisko attiecību speciālisti, taču visādi citādi robustais un nereti arī kategoriskais Godmanis šķitās patiess un arī…cilvēcīgs. Nu, gluži kā viens no mums… Nezinu, šī vai kāda cita iemesla dēļ, taču pēc tik daudziem gadiem uzrunā tautai teju pirmo reizi jautās svētku klātbūtne…
Var jau būt, ka tās ir tikai visas mūsu kopējās ilgas. Ilgas, kas liek skatīt visu košākās un gaišākās krāsās. Kas aicina noticēt, ka valsti var vadīt cilvēks, kuru nebīda tikai paša vai partijas biedru savtīgās intereses. Noticēt, ka cilvēki var mainīties, var mācīties no savām un citu kļūdām. Var būt patrioti. Un arī izpildīt solīto. Tik ļoti gribas noticēt, ka mēs tiešām "ejam turp, kur jaunie stiprie un bagātie pelna un maksā nodokļus, bet vecie, vājie un maznodrošinātie jūtas pasargāti un droši par rītdienu"!
Jācer, ka ticība mūs nepadarīs ne kurlus, ne aklus. Un jātic, ka labās cerības arī piepildās!