Jābeidz klusēt!

Jau 1999. gadā rakstnieks Alberts Bels iestājās par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu Latvijā. Toreiz viņu nesadzirdēja…

Laikā, kad gatavojamies referendumam PRET izmaiņām Satversmē, ar kurām par otro valsts valodu tiek pieprasīta krievu valoda, manuprāt, īpaši aktuāls ir rakstnieka Alberta Bela reiz sacītais par mūsu valsts valodu…Jā, Latvijā klusē latviski, taču… par ilgu esam klusējuši! Ja šī rakstnieka doma (izteikta jau 1999. gadā!) savulaik tiktu tiražēta daudz plašāk pieejamos veidos, tiktu uzklausīta, varbūt mēs nebūtu tur, kur esam šodien…Lai gan,- ja agonijai neizbēgami bija jāsākas, tad tā tam jānotiek. Tas, ko mēs katrs varam darīt, ir – neļauties, lai mūs “parauj līdzi”.. Un tas nozīmē – domāt patstāvīgi, ar savām, ne politiķu galvām, jo viņiem svarīgāk ir “skaldīt un valdīt”, cenšoties papildināt partijas biedru rindas, piesaistīt sponsorus savām partijām, gatavojoties “savākt” balsis nākamajām vēlēšanām…

Tepat, mums līdzās ir gan balsotāji PAR, gan PRET, un iespējams, ka apmulsušajiem cilvēkiem (kaimiņiem, radiem, kolēģiem, draugiem un paziņām) reizēm pietrūkst tieši sarunas par šo rakstnieka skarto tēmu. Izlasīsim, padomāsim un tad – runāsim ar cilvēkiem!

Ak, es jau arī – tik labprāt būtu PAR! Jo iestāties PAR KAUT KO vienmēr ir konstruktīvāk, pozitīvāk, radošāk! Taču šoreiz dzīve valstij diktē citus noteikumus, un Liktenis ir mūsu, latviešu rokās – kā izlemsim, tā BŪS! Un tad varēsim sākt nākamo – vislatviskāko – cīņu – PAR savu dzimto valodu! Skaistu un tīru – kā Latvijas avoti…

Un tagad – Alberts Bels: “Latvijā klusē latviski

Cilvēks, kurš zina tikai vienu valodu, var runāt augu dienu, pat nenojauzdams, ka palicis nesaprasts. Es pazinu cilvēku, kurš zināja sešas valodas. Viņš mācēja klusēt sešas valodās un nekad nežēlojās, ka viņu nesaprot.

Vācijā klusē vāciski, Krievijā klusē krieviski, Francijā klusē franciski, Igaunijā klusē igauniski, Lietuvā klusē lietuviski, Latvijā klusē latviski.

Vācieši, īri, somi, norvēģi, zviedri, itāļi, spāņi un daudzu citu nāciju pārstāvji, kuri dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, neapstrīd angļu valodas tiesības, kuras angļu valoda ieguva, uzvarot vācu valodu vēsturiskajā balsojumā ASV kongresā tikai ar vienas balss pārsvaru.

Ja divi sēž vienā zirgā, tad vienam jāsēž aizmugurē. Tā ir tikai demokrātija. Latvieša iekšējās pasaules atklāsmē mēs ilgus gadsimtus gaidījām savu Kolumbu, tad atnāca Krišjānis Barons, salika skapī tautas dainas, un latviskā gara pasaule, balstīta valodā, atklājās neredzētā pilnībā. Vai apzināmies, kāda bagātība ir mūsu īpašumā? Divdesmitais gadsimts varēja kļūt par valodas renesanses gadsimtu, ja vien apstākļi nebūtu iegrozījušies latviešiem nelabvēlīgi. PSRS bija mazo tautu un valodu nāves zeme, desmitiem mazo tautu valodu aizgāja nebūtībā. Arī latviešu valoda guva smagas brūces.

Varenās padomju armijas ieroču sargāts, padomju cilvēks ieradās Latvijā, skaidri zinot: visiem baltiešiem ir jāprot krieviski. Ar krievu valodu padomju cilvēks dragāja baltiešu nacionālos bastionus, izbradāja etniskos altārus, pārvērta krievu valodu par citu tautu pakļaušanas ieroci, būdams cieti pārliecināts, ka rīkojas gaišas nākotnes un cilvēces vienotības uzdevumā, ka krievu valoda pasaulē drīz kļūs par vadošo saziņas valodu, izspiežot angļu, franču, spāņu, arābu, ķīniešu un citas valodas no gadsimtiem veidotajām valodu kopām. Protams, tā bija ilūzija. Ilūziju sekmīgi uzturēja padomju ideoloģijas grandiozais propagandas aparāts. Padomju propaganda apgalvoja, ka padomju cilvēks dzīvo vislabākajā zemē, ir visstiprākais, vislieliskākais, visbagātākais, visvarenākais, visdemokrātiskākais, ar galvu viņš skar zvaigznes, sauli lieto kā monokli, mēnesi izmanto kā auskaru, ar kājām stāv okeānā, ar elpu aizpūš Dievu, ar rokām kustina planētas, ar skatienu apgaismo Visumu.

Propaganda bija tik sekmīga, ka pārcilvēka čaulā padomju cilvēks uzpūtās kā krupis. Sabiedrībā izveidojās nošķirtas kopienas. Notika valodas savstarpējā mijiedarbe. Arī krievu valoda dabūja ciest. Tika noārdītas kodificētās valodas normas. Radās padomju armijas, milicijas un cietumnieku inspirēts žargons, ko plašās teritorijas uzdeva par krievu valodu. Sākās žargonu atgriezeniskā darbība, kad konglomerāts valodā veido konglomerātu sabiedrībā. Šajos apstākļos daudzvalodu telpa samazinājās, bet pārcilvēka ieņemtā platība uzburba.

Viena no divdesmitā gadsimta problēmām ir cilvēka mēroga problēma. Kādu vietu cilvēks ieņem pasaules raibajā gleznā? Pārcilvēka kontūras jau 19. gadsimtā pietiekami reljefi iezīmēja Fridrihs Nīče. Līdz Pirmajam pasaules karam notiekošajās pārmaiņās vēl nekas neliecināja (it kā neliecināja), ka tuvojas pravietojuma piepildījums. Revolūcija Krievijā un vēlākie notikumi Vācijā ievadīja pirmo cēlienu 20. gadsimta pārcilvēka drāmā. Tagad jau ir iespējami pateikt, kam pieder pārcilvēka radīšanas pirmtiesības – komunismam vai fašismam?

Pēdējais cēliens pārcilvēka drāmā sākās pēc PSRS sabrukšanas. Valodas sāka atgriezties savās etniskajās telpās. Latvijā atsāka runāt latviski, Igaunijā igauniski, Krievijā krieviski. Lietuvieši, ukraiņi un baltkrievi atvēra savas senās grāmatas. Valodu atgriešanās notika sīvā sacīkstē ar padomju pārcilvēku, kurš pats sevi dēvēja par krievvalodīgo. Tas, protams, ir subjektīvi spriests, bet, manuprāt, krievs un krievvalodīgais nav viena un tā pati persona. Zem krievvalodīgā vārda paslēpās bijušais padomju cilvēks ar visiem pārcilvēka kompleksiem.

Reiz Napoleona armijā dienēja kāds vīrs, vārdā Nikolas Šovēns. Viņš neveica varoņdarbus kaujā, bet kļuva slavens pēc Napoleona sakāves un nāves ar to, ka saglabāja aklu un fanātisku uzticību imperatoram. Parādīts kādā lugā, Šovēns ieguva paliekošu vietu vēsturē, no viņa uzvārda radās apzīmējums “šovinists”. Šovinisma pamatā ir akla un nepamatota, bet fanātiska savas valsts vai rases dievināšana.

Mums, latviešiem, šovinisms nav raksturīgs. Mums ir sava valsts – Latvija, kuru kritizējam, cik vien iespējams. Mums ir sava latviešu tauta, kuru apsaukājam, kā vien protam. Mums ir latviešu valoda, kuru nemākam pienācīgā godā turēt. Lai cik paradoksāli tas skanētu, viena no latviešu rakstura īpašībām ir atvērtība. Ja cittautietis zina latviešu valodu, viņš Latvijā tiek uzņemts kā savējais. To var apliecināt tūkstošiem ukraiņu, lietuviešu, krievu, poļu un baltkrievu, kuri, Latvijā dzīvodami, ir apguvuši latviešu valodu. Mēs labi saprotamies ar cittautiešiem, kuri neprot latviešu valodu, bet ir lojāli pret Latvijas valsti. Taču saskarsme ar pārcilvēku rada problēmas. Vēl nav pagājis šoks, kuru piedzīvoja latvieši, redzot, ka pēc lielvalsts sabrukuma un okupācijas režīma beigām padomju pārcilvēks omulīgi ierīkojās uz mūžīgu palikšanu Latvijā. Desmitiem gadu nodzīvojis Latvijā, pārcilvēks apgalvoja, ka neprot vārdu “maize”, un tāpēc nevar nopirkt “hļebu”.

Normāla latviešu valodas tiesību aizsardzība vēl aizvien tiek pasniegta kā krievu valodas apdraudējums. Daudz enerģijas tiek tērēts, mēģinot uzpūst uguni vecajos padomju pelnos. Pārcilvēks atgādina nelūgtu viesi, kurš kārtīgi pieēdas pie klāta galda, tad saplēš glāzes, piespļauj šķīvjus un skaļi lādas, ka tiekot slikti uzņemts.

Ukraiņi neklaigā, ka viņu valoda Latvijā būtu apdraudēta. Baltkrievi nežēlojas, ka viņu valoda Latvijā būtu apspiesta. Neesmu dzirdējis poļus sūdzamies, ka latviešu valoda apdraud poļu valodu. Lietuvieši nav izteikuši aizrādījumus. Pat igauņi Latvijā nejūt nekādu briesmu savai valodai. Esmu pārliecināts, ka krievi savai valodai Latvijā nejūt nekāda apdraudējuma. Strīdīgie jautājumi var tikt atrisināti sabiedriska dialoga ietvaros. Ja divi sēž uz viena zirga, vienam jāsēž aizmugurē. Tur nav nekā aizvainojoša. Tā ir tikai demokrātija! Visās rietumu demokrātijās valodu saskares jautājumi ir līdzsvaroti.

Latvija ir rietumu demokrātijas zeme. Tā nav latviešu vaina, ka demogrāfiskais līdzsvars Latvijā ir izjaukts, ka tāpēc ir radusies un pastāv savstarpēja spriedze un neuzticība. Tā nav arī ukraiņu, krievu, baltkrievu, lietuviešu vai igauņu vaina. Līdzsvaru izjauca padomju pārcilvēks, komunistiskās ideoloģijas radītais beznacionalitātes mankurts. Grūti atbrīvoties no pārcilvēka kompleksa, it īpaši, ja pastāv spēcīgs atbalsts.

(…)

Tomēr notikumu gaita rāda, ka gadsimta pēdējie gadi ir pārcilvēka agonijas gadi. Pārcilvēka aiziešana ir tikai laika jautājums. Pārcilvēka ideoloģija ir bankrotējusi. Cilvēks atgūst savas tiesības. Tiesības atgūt arī savu valodu.

Cilvēkam piedzimstot, valoda viņu sagaida kā rūpīga māte, glāsta dzirdi un garu, audzina un izglīto prātu, gluži tāpat kā vecāki un sabiedrība. Katrai valodai ir sava patvēruma telpa, valodas dabiskā mājvieta, valodas nacionālais parks, kura teritorijā valoda atrodas ne tikai likuma aizsardzībā, bet paša Dieva patvērumā. Labi, ja valodas patvēruma telpa sakrīt ar valsts robežām. Valodas aizskārumi valodas patvēruma telpā ir noziegums. Latvijā daudz valodu lietošanas telpu. Latvija ir latviešu valodas vienīgā patvēruma telpa. Būdams atvērts pasaulei, vidusmēra latvietis pārvalda vismaz divas, trīs valodas.

Lai arī cik gudrs ir cilvēks, lai arī cik valodās viņš runā, lai arī cik daudz vai maz viņš zina, – viens likums jāielāgo. Tā man teica cilvēks, kurš zināja sešas valodas un visās vienlaicīgi mācēja paklusēt.

Vācijā klusē vāciski, Krievija klusē krieviski, Igaunijā klusē igauniski, Lietuvā klusē lietuviski, Latvijā klusē latviski.

Alberts Bels. “Latvijā klusē latviski”. Karogs, 1999.Nr. 8.”